Dažas paša kļūdas šķiet tik šausmīgi stulbas, ka vajā gadiem ilgi un staigā visur pakaļ kā tāda dumju rūķu karavāna. Lūk, šis ir Kautrītis, viņš skolā mazā klasītē bija izpildījis pavisam vienkāršu sacerējumu, uzrakstot to pantmērā un ar atskaņām, skolotāja lika nolasīt skaļi un tas rūķi tik ļoti pazemoja, ka viņš turpmāk vairākus gadus rakstīja tik mazā rokrakstā, lai neviens nevar salasīt, saņēma sliktas atzīmes un tika sūtīts labot rakstību. Šis ir Guļava, viņš ļoti bieži izskrien karavānas priekšgalā, viņš visu apstādina un neļauj nekad nekur nokļūt laikā. Pamodies precīzi, lai paspētu pie zobārsta? Kā būtu ar desmit minūtēm eksistenciālu šaušalu, lai var godpilni nokavēt un ir par ko justies slikti visu zobu labošanas laiku? Šis te, kas griežas virpuļos, cepurei slīdot pār degunu, šis ir Jautrītis, tieši viņš savāra visvairāk muļķību, pats sev laikam šķietot bez gala šarmants. Viņš padzird par kādu pasākumu, iztēlojas, cik tas būs lielisks un grābj no savas fantāzijas maisa un karina klāt detaļas, kas tur nekad nav bijušas paredzētas. Kas nav patiesības. kas viss ir... Kas tas vispār ir? Kā var būt, ka vienas nedēļas nogales paredzētos pasākumus izdodas pārprast vairākos veidos? Jautrītim vispār vajadzētu prasties.
Un ir jau vēl citi, bet nekustināsim nu tos, izbaudīsim iespēju paklausīties klusumā, kad tie neko nedara.