Es IG pazīstu pavisam nedaudz, tāpēc viņa nevarētu būt šajā draugu grupā. Un varbūt nemaz tā īpaši nelasa Cibu. Bet viņa tomēr ir klāt, jo tas, kā mani Doma dzejkoncertā noblieza no kājām "Migla", ir viena no lietām, kas vispār ļauj notikt visam tam, kas notiek. Tad nu, priekā, citēšu pēdējo pantu!
Tā nu ir migla, bērniņi, tā nu vienreiz ir migla.
Un man nav nekā cita, izņemot šo drausmīgi nobružāto un kodīgo, stiegro mēli un pirkstus, kas raksta šos vārdus ekrānā kā ezera lāmā.
Es eju no meža laukā. Un lūdzu, jums, bērniņi, jūs, kas savās ģimeņu vasarnīcās, viesistabās, uz mašīnu aizmugurējiem sēdekļiem, savās laulāto gultās, jūs, visu dzimumu bērniņi, kas kaut kādās pirtīs, piedzērušies un apnarkojušies, jūs, bērniņi, kas izdzīvoja, es jums saku, tik tiešām, tas ir riktīgi bailīgi, un tomēr – nāciet reiz, lūdzu, laukā.
Vai arī pagaidiet, esiet pret sevi saudzīgi.
Bet es tikmēr sākšu te klusiņām elpot.