"Un vai dienas vispār spēj sekot cita citai, tās ir kaut kādas poētiskas blēņas - dienu virkne. Nekādas dienu virknes nav, dienas atnāk tad, kad kādam iešaujas prātā, un gadās, ka pat vairākas reizē. Bet gadās arī tā, ka diena ilgi neatnāk. Tad dzīvo tukšumā, neko nesaproti un stipri slimo." Saša Sokolovs, "Muļķu skola"

Arhīvi un kalendāri liecina, ka rīt paiet 10 gadi, kopš es piereģistrējos cibā. Tas nenozīmē, ka visus desmit gadus es būtu rakstījusi, ka man būtu bijis kam rakstīt un kāpēc. Un tas vispār neko īpašu nenozīmē, jo tad, kad gribētos pasacīt visvairāk, pirkstos iemetas tāds vājums, kā miega apdullinātā prātā, mēģinot atcerēties sapni. Bet reizēm jau ir jauki ielikt punktiņus, savienot tos mazās virtenītēs. Aplūkot brīžus no-līdz, un secināt, ka kaut kā jau. Un pat viegli, pat tad, ja ar sāpīgām cīņām, vismaz bez apnikuma.