ļaunā, riebīgā šļura no debesīm mani saslapināja un nosalināja. vēl tagad ir auksts deguns, lai gan ieslēgts sildītājs un esmu satuntulējusies segās. r. jau šņāc citā segu kaudzītē, un es sajūtos tā viegli skumji. tik ļoti tagad gribētu būt bērnībā, mežaparkā pie vecmāmiņas, dzert kumelīšu tēju (jā, nav virtuves=nav tējas, jo elektriskās tējkannas nav) palīdusi zem segas. tikšķētu sienas pulkstenis, viegli smaržotu pēc kumelītām, sirdszālēm no plauktiņa un koka. mana gulta atrastos tādā kā padziļinājumā sienā, es tur justos kā pasaku namiņā. ārā varētu trakot, cik nemetas, vēja svaidītu ielas lampu gaismas vai koku ēnas uzdejuptu pa griestiem, bet man būtu vienalga. es klausītos par muminu, snorkes jaunkundzi, snifu un visiem pārējiem ar kuriem kopā tik lieliski paslēpties no vētrām, komētām un k... - nē, tāda lieta tur nepastāv, tie ir tie garlaicīgie melnbaltie onkuļi īpaši lēnā televīzijas pārraidēs, kuras vectētiņš vienmēr skatījās ar ķieģelīša grauzdiņiem, iešļūcis istabā un nosēdies uz koka krēsla.