aijaijai. vakar gribēju pierādīt e., ka 40tajā jubilejā viņa takš ir jaunāka par jaunu. "un ko tad mēs atcerēsimies pēc gadiem," viņa noteica, un pēc vakariņām ar vīnu un absintu iekāpa taksī uz fire bāru. mēs ālējāmies kā neprātīgi, bija arī e. mazliet prātīgākais draugs, kurš nedejoja pa galdiem un neizgāza vīnu.
es tikai nesaprotu, kāpēc e. mani pierunāja palikt te, pie viņas. tagad, lai sāktu ceļu uz rīgu, vēl jātiek uz mājām. dušā, mantas. bet no sākuma jānotiesā atlikusī kūka un vīns.

ceļš no peldu ielas līdz jāņa ielai ir... nu, aptuveni ceļš no teātra bāra līdz takai. varbūt pat mazāk kā no teātra bāra līdz takai. teātra bārs --> dailes teātris. bet liepājas mērogiem tā šķiet mūžība. tā kā pičiņš man esot pārskaitījis mazdrusciņ naudas, varētu ņemt taksi. bet gandrīz vai vainas apziņa iestājas. es taču vēl varētu izmest līkumu gar jūru. tiklīdz sāku "dzīvot" liepājā, pilnīgi pārstāju iet uz jūru.