šķiet, es tikai tagad lēnām sāku saprast, cik svarīgi ir spēt atsacīties no cilvēkiem, kas nedod neko labu. esmu veltīgi centusies iedraudzēties, kad redzams, ka tur otrā pusē ir vienaldzība vai pat apzināta vēlēšanās saglabāt noteiktu pozīciju, kas nepieļauj solidaritāti. kāpēc centos? jo šķita, ka tā varēšu panākt kosmisku līdzsvaru, un cita cilvēka nepieņemtos lēmumus izdzēst ar savu aptverošo mīļumu. bet diemžēl tāda aptverošā mīļuma nebija tāpēc vien, ka to iztēlojos. šāds mīļums nevar būt tur, kur nav godīguma, un godīgums paredz to, ka reizēm ir jāizvelk zobens un jānocērt, kad divas lietas aug viena pret otru. uz viena negodīguma neuzbūvēt jaunu godīgumu.
bet vēlme patikt nepareizajiem cilvēkiem ir bijusi arī citu iemeslu dēļ:
iedomas par to, ka viņi ir kaut kas, kas viņi nav (dialogi manā galvā ir bijuši saturīgi un jauki, pat tad, ja dzīvē sanāk muļķīgi un nebūt ne iedvesmojoši);
izmisīga vēlēšanās patikt kā ieejas biļete noteiktā sociālā lokā (pat tad, ja paskatoties no malas šis loks nešķiet nodarbojamies ar kaut ko man saistošu. nu un, ja arī, tas ne vienmēr garantē saprašanos, reizēm pat otrādi);
un tad vēl tā muļķīgā "it kā"piederēšana pie viena loka, kad tu vienkārši sēdi un nav interesanti un galva sāp no tā, cik ļoti nav interesanti, bet nedrīkst taču atraidīt šo cilvēku. es stipri pieļauju iespēju, ka pastāv konflikts starp runas īpatnībām, kas ir vienojošam visam jūsu kopīgajam soc lokam un jums kā atsevišķam dialogam. vienkārši jums abiem šis, piedodiet, "diskurss" nav tas, kas varētu būt kopīgs. kā spānijas brauciena laikā diviem latviešiem aiz neveikla "noklusējuma"sarunāties lauzītā spāņu valodā - cauri jūtams centienu nepatiesīgums un tā radītā neveiklība atsit jebkuru vēlmi vienam otram tuvoties un kontaktu pārnest jaunā kvalitātē.
un noteikti jau ir vēl. bet, par laimi, pietiek paskatīties uz īsto draugu īstumu, lai sirdi sāktu kņudināt mazi pieneņpūku pieskārieni, un visi muļķīgi liekie centieni paši saskrietu šaufelē un ietecētu atkritumu tvertnē. vāks ciet un viss.