iespējams, šis vakars parādīja tukšas pudeles apkšā vizošos gaismas atspīdumus ne vienā vien jomā, bet tagad es runāšu par pankroku.
kad mani spēji no iztēlotās brīvības dziļumiem uzrunāja šis mūzikas un dzīvesstila žanrs, es biju jauna, kārtīga un klusa rīgas franču liceja skolniece. man bija stāstīts, ka mācos elitārā iestādē, ka visa birokrātiskā apkārt notiekošā neizprotamība ir manas nākotnes laimes garants. kurš nu tagad zina, kas un kā kaut kādā nākotnē ir ierakstījies, bet skaidri atceros spurainā pusaudža nīgrumu un vēlmi nokļūt kādā spontānā, beidzot beznozīmīgā atmosfērā.
sāku apmeklēt panku koncertus.
fāstforvardējot visādas norises,pavērsienus un cilvēkus, kas palīdzēja vest plašumā dumpiniecisko izpratni, atteikties no dumpinieciskuma un cienīt pašu izpratni, vienā brīdī, protams, pankroks pārgāja.
uzbāzīgi vienkāršie akordi kļuva kas svešs un nesvarīgs, it kā saprotams, bet atgrūdošs.
bet tad šodien, jau daudzus gadus pēc pirmajiem sasistajiem augšstilbiem mošpitā, es beidzot ieraudzīju pankroka beigas, tā galējo uzplaiksnījumu. un tā bija grupa "pertti kurikan nimipäivät", perti kurikas vārdadiena - somu pankroks, ko izpilda ar mentālās atpalicības īpantībām diagnostificētu indivīdu ansamblis. solists, kas, šķiet, pusplikajam uzmanības zaglim peksim ieriebjot, norāva visu apģērbu līdz apakšbiksēm. salad fingeram līdzīgais perti, kurš starp stīgām lūkojās pēc taustes tiešuma. intensitātē strauji pieaugošie bungu ritmi, kas tiecās apmierināt publikas nokairināto "vēl".
tas viss ar tiešu iejūtības un nepanesamības savienojumu ļāva sajust galējo robežu. kaut kur, kur pankroks nāk no pārāk labas dzīves (somu sociālās aprūpes sitēma), kaut kur, kur vistiešāk tavas dusmas izsaka visvienkāršotākais (nimipaivat vārdi ir diezgan tieši ikdienas norišu atspoguļojumi), kaut kur, kur latviešu paļāvīgie entuziasti teiks apstiprinošu "oi!"pēc katras somiskās frāzes. kaut kur tur es sajutu lappaspušu pāršķiršanas nodevīgi skaisto tiešumu.