Skatījos caur lietus aizkaru pa logu uz koku galotnēm un nojaušamajām Vecrīgas ēku aprisēm, un pārņēma sajūta, ka viss jau ir labi. Es nedaudz ilgojos, pēc, iespējams, pašizdomātas sajūtas - pēc spējas kādai iecerei sekot tik aizrautīgi, ka tā kļūst par daudzu domu satikšanās punktu. Bet viss, ko es patiesi daru, formējas lēni un, šķiet, pārsteidzošu sagadīšanos, nevis manas gribas virzīti. Un tas savā vieglumā ir skaisti.
Mācīties pacietību; pagājušo nedēļ gleznošanas kursu pasniedzēja man aizrādīja, ka es vēlos par daudz iespēt pārāk ātri. Un, lai gan gleznošana ir tikai mazs hobijs, tā man patīk savā tiešumā - tas, kādi skaisti tēli, triepieni un krāsu laukumi man rodas prātā, neko nonozīmē, jo audekls ir un paliek tāds, kādu to spēj padarīt pirkstu veiklība.
Šajā vasarā bija naktis ar saulrietu uz mola un pienākošu kuģu gaismām; bija laiska baltvīna dzeršana mauriņā un vecmeitas gadu sasniegšanas neviennozīmības pārvarēšana, veidojot konceptuālu priekšnesumu ar filosofa prātuļojumiem, dāmām kombinē un leļļu pasakām; bija Chinawoman smeldzīgās dziesmas miglainas, pārāk daudzu pēdu nomītas dubļu pļavas vidū (un, ja tā padomā, šogad bija arī Barto un Tiger Lillies); šovasar manā dzīvē ielauzās Liepāja, kura no tās vēl tik drīz neizzudīs.
Jābeidz kavēties pārdomās, un jādodas uz kinomuzeju, bet māja, ko apdzīvoju, šī kādreiz skaistā ēka, par kuru trešā stāva kaimiņiene, bijusī padomju kodolfiziķe, zina stāstīt, ka te reiz bijusi strūklaka, lifts ar spoguļiem un dīvāniņiem, vitrāžas un tapsējumi, šī ēka ir ar plāksteriem lāpīts grausts, kuram katru dienu kaut kas noplīst; vakar pazuda elektrība, šodien nav ūdens. Man uz rokām ir krāsa un greipfrūts, laikam jādušojas lietū.