Turīnā atkal ir viena no tām ekspresīvajām, bet šķietami nekaitīgajām vētrām. Plēves, ko cilvēki salikuši pāri kopīgajai balkonlodžijai dejo vējā ar tik uzbāzīgu troksni, it kā tās kratītu pārdesmit tuklas sicīliešu dāmas. Skaidrās dienās te var redzēt rozā saules apspīdētus alpus. Neskaidrās dienās nākas skatīties uz cilvēkiem. Dzīvojam rajonā, ko raksturo mākslinieki, hipsteri un bezgalīgs imigrantu pūlis. Uz balkoniem rēgojas karogi, kas aicina apturēt ātrvilciena būvniecību alpos, cienīt homoseksuāļu tiesības, vai [mans mīļākais uzraksts, tieši ironijas pēc] - plakāti ar tekstu "kad vēl, ja ne tagad", kas ir tik ļoti izbalējuši, lai neļautu "tagad" uztvert kā nopietnu kategoriju.