Šodien apsēdos uz soliņa pie statujas ar jātnieku, un man pienāca klāt bezpajumtnieks salaveča kostīmā ar ratiņiem, piedāvāja man cigaretes un jautāja, vai drīkst sēdēt man blakus. Tad viņš prasīja, vai es ticu, ka nākamgad būs pasaules gals, un es atbildēju, ka ne pārāk. Vai tu tam tici, atjautāju. Viņš teica, ka ticot, ka vismaz pilnigi noteikti bus finanšu pasaules gals. Pasaules-pasaules gals būtu labāk, viņš teica, tad mēs visi noklūtu laimīgākā vietā. Vai tu tam tici, es atkal pajautāju. Viņš pasmaidīja smaidu ar vienu vienīgu zobu, teica, ka jā. Es nezinu, es nopūtos, es pat nezinu, vai maz var to zināt. Jau kādu brīdi iepriekš biju pacēlusi acis uz augšu, un ieraudzījusi, ka sēžam tieši zem milzīga bronzas zirga locekļa, un šis apstāklis visu vel vairāk padarīja līdzīgu farsam. Devos tālāk.