May 20th, 2011

06:42 pm

Drusku bailīgi. Vakar ar mammu tieši runājām par to, ka omes radinieču starpā ļoti daudzām problēmas ar asinsriti, par laimi mammai nav bijis. Un šodien pēc paballēšanās iepriekšējā vakarā man tirpst kreisā roka, nu tā riktīgi. Uzreiz jau domāju, ka drošvien kaut kas ar sirdi, galu galā, es nenormāli bieži piedzīvoju tās sirdssāpes, kas no emocionālām viegli pārnesas uz fiziskām un atstāj mani pulsējam šausmās. Tuku tuku tuku. Varbūt vienā brīdī tirps, tirps, klaudzēs, klaudzēs un tukutuku apstāsies. Bailīgi ir būt tādai gaļas ierīcītei, bet vēl bailīgāk ir domāt par nebūšanu, lai kā var filosofi spriest par īstas esamības apzināšanos tikai uz nāves fona, tā tēma ir tik sveša, ka es pat nevaru neko pateikt, lai tas neliktos neīsti līdz ...nu, vienkārši neīsti, neīstumam dziļuma nav. Runas par nāvi saistās ar maziem, īgniem tīņiem vai pagurušiem opjiem, ar lopiem, ar kokiem, ar visu tikai ne ar sevi normālformā, domāt sevi un nāvi ir...tik nepareizi sajūtu ziņā, neiespējami, it kā mēģināt piebāzt savu rīkli un gremošanas traktu ar vati, kaut ko tik lieku, kura trūkums ir vienīgā normālā tā stadija. Nekas cits tā neatgrūz pie pirmās pietuvošanās, domas par visuma bezgalību slīd garām kā svaigs vējiņš, pārdomas par lietu izcelšanos iesvārsta prātā ģenialitātes prieku, bet miršana...ir neesoša , ir nav, nu ir jau ir objektīvi, nekādas konspirācijas tur nav...bet tā doma par nāvi ir tā, kuru piedzīvojot ar savu būtni sirds arī varētu apstāties. Tā doma par nāvi drošvien arī ir doma, ko domā, tur ieejot.