Šodien noskatījos filmu, pēc kuras palika tāda ilgi neizjusta viegli smeldzīga, tomēr beznožēlas sajūta; sajūta, ka, lūk, te tiešām, mazliet, protams, noslīpētā un fotogēniskā veidā, bet principā neizšķobīta tiek attēlota kāda cilvēka sajūta par dzīvi. Tāds vienkāršs smalkums, nekā lieka, nekādu pārsaldinātu viltus cerību par to, ka nekad nav par vēlu vai, ka laime vienudien pienāks... nekādas pārspīlētas un visu attaisnojošas pašnožēlas, par to, ka laime nekad nepienāks. Tikai izdzīvotais.