Teorētiski es saprotu, ka ne manās rokās ir likt kādam saprast tās lietas, ko varbūt pati esmu caur sāpēm un zaudējumiem apguvusi. Likt visas kārtis galdā un vienkārši iečilot, ja tās ir reālas likumsakarības un patiesības, tās darbosies un nekam nebūs jāiet caur mani, ja nē, tad es nebūšu liekas kļūdas pieļāvusi un varbūt kļūšu gudrāka. Un vienkārši aizmirst to, kas nav te un ap mani un mana atbildība.
Bet ir tik ļoti bail, ja tu pats esi sevi jau kādreiz čakarējis, mēģinot noliegt sevī cilvēcisko, mēģinot to ignorēt un apklusināt, tad tas tagad ietiepjas, kad tu mēģini kaut ko kaut biš tam pāri stāvošu laist darbībā. Ir atšķirība starp pieņemt un ignorēt, bet, ja sanāk būt pazīstamam ar to otro un nokļūt murgos un sāpēs, tad kaut kā loģiski visdrošāk šķiet ar paceltu zobenu un kaujas gatavībā un ... jā, smagi vispār.