Truli sāp bezgalīgās cīņas ar sevi, par sevi; zvērojošas dusmas un spītīga pašironija.
Nogurums.
Nīče domājās esam atklājis spēles sāli, izaicinot likteni līdz brīdim, kad bija izspēlējis pēdējās partijas, ko pats spēja iztēloties, un tad dieviškodams pats sevi un savu lomu šajā spēlē. Tad gan viņš sajuka prātā.
Es varētu sajukt prātā no negribēšanas sajukt prātā, kas tik un tā viss risinās tikai manā prātā. Silence like a cancer grows, yeah.
Es esmu nogurusi, nogurusi no bezgalīgās sesijas, kura vēl tikai ir pusē, no bezgalīgā aukstuma, no bezgalīgās nespējas saprasties ar sevi. Saprast sevi. Apdomāties apkārt jūtām, sajust apkārt saprātam, ieelpot to, kas ir realitāte, to kas ir patiesība, to, kas ir jāpieņem, to, kas vienkārši ir. Vienmēr apkārt ēnu spēles, vienmēr pār plecu ļauni smiekli, vienmēr neskaitāmas balsis galvā mudina sakostiem zobiem neticēt nekam, kamēr no otras puses skan melodija, kas mierina, tā visa ir tikai tikai skaista deja, tikai jāļaujas ritmam un godprātīgi jāspēj dejot, līdz bezspēkā pakrist. Es , fū, es ceros turēties pie tā, kas rada skaistuma, mierpilnas līksmības sajūtu...bet, ja to varētu kaut kā noķert, pierakstīt, iegrāmatot - tā, lai reiz par visām reizēm skumju un niknuma mirkļos būtu kāds pierādījums, ka tie reiz beigsies.