Tā notiek palaikam, kad sanāk iegrimt kaut kādā rakstīsanā, apcerēšanā, viss tiek skatīts konceptos un sakarībās. Un tad sanāk kaut uz brīdi iziet ārā uz ielas, un elpa aizraujas no tā, kā vis slīd, skrien garām, dzīvi skaļi cilvēki skrien apkārt, gaismas un mašīnas, luksofori un peļķes, un tas ir vairāk nekā iespējams aptvert mirklī esot un tā ir tikai pasaule vienā garamslīdošā brīdī un tas viss VISLAIK NOTIEK. Uff. Vai nu dzīve ir pārāk blīva, vai vienkārši jāizbrauc no pilsētas, vai varbūt vienkārši jāiekļauj kāds mierīgu pastaigu veida starpsolis dienas režīmā.

Man sagribējās atgriezties oranžajā portālā un skatīties uz piecus gadus nesatiktu cilvēku bildēm un aizrakstīt vēstuli kādam tikai tāpēc, ka viņa fotogrāfijai blakus atrodama oranža zvaigznīte. Tā ir tāda skaista, bezsakarīga spontanitāte, pēc kuras man slāpst. Tāpat jau interneta manā dzīvē nav tik daudz, lai varētu kādu vērtīgu laiku pazaudēt.
Uzaicināsiet kāds, kā tur tas tagad notiek?