ir diezgan absurdi, ka kaut kādas lietas, ko cilvēki vēlas darīt praktiski noderīgu, patīkamu mērķu vārdā, tiek traktētas kā apkaunojoši demonstratīvas, citēju briivdomiibas teaatris, kas paliidzees radiit jauko "viss nemaz nav tik slikti" atmosfeeru, respektīvi  neatbilstošas kāda patētiski paceltajam Antikonformisma Karogam.cik tad var konfirmēties ar vīzijām un utopijām par to, kā vajag, bet visā notiekošajā saskatīt kaut kādu nedzīvu un teorētisku principu?cilvēki, kas vadās pēc maksimāla noliegšanas principa rausta sevi (velkot līdzi citus) kā marionetes paša principa vārdā, ne ar ko neatšķirdamies no jebkuriem uniformētajiem puišiem.
ja tu dari kaut kādu lietu savas sakarīgas idejas vārdā un dari to kopā ar citiem, tiešais kontakts ir tas, kas nodrošina, ka jūs sapratīsiet viens otru, sapratīsieties vai nesapratīsieties un rīkosieties atbilstoši tam, ko viens par otru uzzināt, kopējajai sajūtai, ko atradīsiet. un ne jau - ļaļa, sadosies rokās visa pasaule - bet rodas kaut kāda telpa domām, idejām, rīcībai, nevis teorētiski mēs tagad te atklājam, ka iedot paēst nabagam ir viņam pazemojoši un hierarhiski un nekam nederīgi.tā ir dižo teorētiķu attieksme, kas šo aktu tādu var padarīt un tad jau nu tiešām - labāk paklusēt un strēbt savu zupu vienam pie Dižā Spontānās Revolūcijas Plāna uzmetuma.