dzīvsudrablapsa

labā dabā pazudušas mājas pasaules malā. tā arī nepabeidzu lasīt :(
vēl es šodien biju bērēs, radinieces, bet ne tik tuvas, lai viņas trūkums manā dzīvē būtu pārāk jūtams; skumjas par to, ka ģimenes kontekstā "mūsu paliek arvien mazāk" bija līdzīgas tām skumjām, kas pārņem, kad domā par visai anonīmu emigrējošo latviešu pūli. nav patīkami, bet no tavas pasaules sāpīgu gabalu neizrauj.
es sapratu, ka sen neesmu uzlūkojusi mirušu cilvēku.
kad visi pa kārtai gāja pie zārka atvadīties, man uznāca spontāna vēlme nemanāmi iemest starp ziediem gredzenu, kas, šorīt uzlikts pirkstā, sāka tagad, svīstošās plaukstās kņudēdams, atgādināt par sliktiem laikiem. "varētu visu pagātnes postu iztīrīt caur krematorijas uguņiem," nodomāju, bet tad laicīgi sāku sevis strostēt "pasarg dievs, tu pat nelaiķei mēģini uzkraut savas problēmas".