dzīvsudrablapsa

Sirsniņa sāp, kad ne manām jūtām, ne manam radošumam nav jaukas vietiņas zem saules, bet kas gan tie par niekiem, kad šai zemsaulei pašai sevī nav vietas, tā beržas sevī kā neērtā kurpē, ko iedevis tirāns, un vispār.
Man prātā ir visādas rupjība sun apvainojumi, bet es negribu tam tērēt savu dārgo laiku.
Es atdevu savu sirdi, atkal to nemācēja paņemt, atkal ņemu atpakaļ, esmu dusmīga un vīlusies, sāpināta un iestrēgusi stulbās domās, bet es sevi nevainoju par šo bardaku, es esmu tīri ieintersēta redzēt, kas tālāk, jo varbūt, varbūt, atkrītot nepatiesajam, nāks kas patiess. Es esmu patiea un tas jau ir daudz, esmu daudz vairāk patiesa nekā parasti, kad sāp, tā ka tas jau ir kaut kas, un es nejūtu cinismu, pat ja smejos pārgurušus smieklus un pūšu rezignētas nopūtas, bet kas tad cits. Tā jau nekā nav.