| 3:46p |
endžoj jor laif
* nu nez, vai agrāk nebiju pamanījusi, bet man šķiet, ka tikai nesen sāku dzirdēt tos putniņus ārā čivinām. un tad man vizualizējās galvā aina ar tikko plaukušām pavasara lapiņām, sniegs ir tikai tur, kur nespīd saulīte un man ir ritenis un plānā jaka. un ir jauns groziņš nopirkts. ar draugiem braukājam pretim pavasarim, braucam tur, kur smaržo lapas un kaut kur jau var sajust kā smaržo ievas. tur, pie botāniskā dārza
ir tāda vieta, ka gribas tikai apstāties un ostīt.
* dienu, kad saproti, ka drēbju par daudz un nav ko vilkt, jo visā ir karsti. tieši tā pirmā karstā diena. un tad vasaras naktis, kurās var staigāt vieglā, puķainā kleitā bez apakšveļas, malkot sangriju uz mola un uztraukties tikai par odiem, jo nav nekā cita.
* vakar šķiet, pirmo reizi pa īstam sajutu to hipnozes programmu, kad smadzenes ieslēdzas tādā vieglā vibrācijā un tiklīdz atnāk huiņīgā doma, viņas neļauj tai tevi mocīt. es aizmigu kā mazs bērniņš (protams bija vēl problēmiņa ar mošanos divos naktī un zupas strebšanu, jo baiiiigi gribējās pēc visām tām vemšanām), bet- jā.. es mācos mieru.
* nav nākotnes, nav pagātnes ir tikai šis brīdis. un tieši šobrīd vajag izdarīt kaut ko, kas liek justies laimīgam. uzkrāsot acis sev par prieku un nestaigāt vecā mājas apakšveļā, bet mežģīnēs, kaut tikai mācoties un zinot, ka nekur neiešu. |