| 11:41p |
man vienreiz teica, ka es esmu mainījusies. nu tā kā svešs cilvēks. un es tagad domāju vai tiešām tā ir un cik ļoti.
tad vēl es domāju par notikumiem ,kas ietekmē un ir ietekmējuši būt mani tādu, kāda es esmu tagad.
esot kopā ar gudriem cilvēkiem un vienkārši ar tādiem, kas kaut kādās jomās ir dikti spēcīgi, par kurām man nav ne mazākās nojēgas es sev saliekos galīgi dumja, tomēr tad, kad meitenes atvelk mājās savus pirmkursniekdžekus man gribais teikt ''īuuuuu- man tač ar jums nav ar ko runāt un es reāli nojūgotos, ja man tagad būtu jāstājas augstskolā un jāmācās kopā ar tādiem un tādām''. tas nav aiz augstprātīgas vai domām, ka es esmu pārgudra. gluži pretēji- es tomēr vairāk sliecos domāt, ka esmu ja ne dumja, tad drusku debila točna.
tad, kad tāds maziņš puisītis mēģina ar mani uzsākt komunikāciju, es jūtos neerti. nu ir jau vienmēr kruta, ja pretējais dzimums izrādas savu simpātijum, bet šitādos gadījumos man akal gribas teikt '' ''iuuu'', es zinu, kas darās tavās biksēs, vecīt, un to, ka tev galviņā ņihujā nav un man tomēr seksā gribās vīrieti, kurš par mani ir pārāks un pats māk atrast i klitoru i G punktu, no kura var mācīties un tādu, kuru drusku nevar paredzēt''.
baigā beibe es, ne? haa haa haaa. |