Atbraucu uz Helsinkiem, atradu bāru, kurā man vajadzēja pirmo reizi mūžā satikt draudzenes draudzenes māsīcu, kas man iedotu dzīvokļa atslēgu. Bārā notika koncerts, kurā mani ielaida bez maksas - tur, izrādās, spēlēja bēgļu nometnes mūziķi vai kaut kā tamlīdzīgi, bet drīz pēc tam, kad atnācu, tas jau bija beidzies. Satiku māsīcu, un tad viņa turpat uz vietas izkusa asarās. Kopš oktobra viņa ir brīvprātīgā bēgļu nometnē, kur kopā ar bēgļiem apglezno sienas. Tad viņa ļoti stipri iemīlējās kādā vīrietī, kurš šobrīd tur dzīvo. Viņa parādīja man bildi ar viņa sienas gleznojumu, kurā ir spoku zirgs un šaha galdiņš. Tas viss ir abpusēji spēcīgi, bet viņas mīļotajam ir arī sieva un bērni, kuri vēl nav Somijā, tāpēc pēc aptuveni mēneša kopā būšanas viņi šodien izšķīrās. Māsīca joprojām palīdzēs viņam atgādāt šurp viņa ģimeni, lai gan viņš pats vēl nezina, vai vispār varēs palikt, un ir arī uzņēmusi viņa brāļa ģimeni savā dzīvoklī. Bet šovakar viņa tikai raudāja, un teica, "mēs dzīvojam atkal nazi laikā".