pēc vingrošanas māsa aizveda mani uz mājām, un stāstīja, kā vienreiz šo pašu ceļu (dažus simtus metru) vedusi arī krievu onkulīti, kas teicis, ka līdz veikalam aiziet varot, bet atpakaļ kājas vairs neklausa. viņš tad palūdzis, lai aizved, un pēc tam ļoti skaisti un sirsnīgi pateicies. mana māsa iet arī koučinga nodarbībās un saka, ka tur arī vienmēr varot redzēt, kā krievi to prot (t.i. pateikties), bet pašai vienmēr kaut kā jāpiedomā un jāpietrenējas pie šīs lietas. viņa mazliet pastāstīja, un tad mēs pavadījām kādu laiku mašīnā, viena otrai pasakoties un novēlot laimi personīgajā dzīvē un tamlīdzīgas lietas