labākās dienas ir dienas, kad man sanāk domāt. vēl labas dienas ir tās, kurām ir plāns. kad es domāju, man pat ir, ko teikt, un sāku justies svarīgi. bet tas tomēr ir ļoti grūti un sarežģīti, jo pret katru domu ir kaudze pretjautājumu un šaubu, kas ved pie sajūtas, ka tas ir ļoti grūti un sarežģīti un varbūt pietiks. hmm, man šķiet, ka lielākā daļa manu sarunu (ja tādas vispār notiek), notiek manā galvā. tagad sēžu un domāju, vai tas ir slikti, ja, piemēram, iedomājos, ka uzsmaidu kādam, uzdodu jautājumus un jokoju, bet patiesībā nekas tāds nenotiek, bet man tomēr paliek sajūta, ka tas ir noticis. sēžu un piemēram esmu apmierināta, cik mēs labi varētu parunāt vai cik jauki, ka tā.
pārējā laikā manā galvā ir tukšums. hah, ne jau tāds, kuru redz sapņos izredzēti cilvēki, bet tāds, kas tikpat labi varētu būt pilnīgi muļķīgs un bezjēdzīgs
gāju viņrīt ar māmiņu agrā rītā, jautāju, ko viņa domā. tā laikam bija mana domāšanas diena, kad pat gribējās ar kādu aprunāties. viņa atbildēja - neko. tad re no kā tas man.
un sabiedriskais transports vispār ir tik bezpersonisks, cik bezpersonisks var būt. vadītājam jāpasaka viens vārds, varbūt vēl pa vārdam, lai sasveicinātos ar kādu no paziņām, un tad uz kārtīgu pusstundu var atkal nedomāt, domāt vai lasīt. un tad liekas tik jokaini visi tie cilvēki, kas autobusā, blakus sēžot, pastāsta savu dzīves stāstu, slimības vēsturi, kaudzi atmiņu un faktu.
bet lielākie klusēšanas ideāli laikam ir zvejnieki, kaut gan nevienu īstu satikusi neesmu, arī runājusi vai dzirdējusi ilgstoši klusējam
tā visa tāda ieradusi vienatnība; ddungoju un dziedu, iztēlojos visu kā misiju, lēnām līgojos un dažreiz runāju ar sevi franciski, lietojot tās pāris frāzes, kuras zinu, hah - tas ir dienās, kad tas viss man arī patīk. un vispār, es pārāk negribu ar cilvēkiem kaut ko iesākt, ar pāris izņēmumiem, kad mani tiešām kas interesē. vairāk gribas palikt, kā ir un pārējos vērot. man liekas, ļoti labi būtu spēlēt orķestrī - it kā vienatnē ar savu instrumentu, bet visi kopā tomēr un muzīkas
pārējā laikā manā galvā ir tukšums. hah, ne jau tāds, kuru redz sapņos izredzēti cilvēki, bet tāds, kas tikpat labi varētu būt pilnīgi muļķīgs un bezjēdzīgs
gāju viņrīt ar māmiņu agrā rītā, jautāju, ko viņa domā. tā laikam bija mana domāšanas diena, kad pat gribējās ar kādu aprunāties. viņa atbildēja - neko. tad re no kā tas man.
un sabiedriskais transports vispār ir tik bezpersonisks, cik bezpersonisks var būt. vadītājam jāpasaka viens vārds, varbūt vēl pa vārdam, lai sasveicinātos ar kādu no paziņām, un tad uz kārtīgu pusstundu var atkal nedomāt, domāt vai lasīt. un tad liekas tik jokaini visi tie cilvēki, kas autobusā, blakus sēžot, pastāsta savu dzīves stāstu, slimības vēsturi, kaudzi atmiņu un faktu.
bet lielākie klusēšanas ideāli laikam ir zvejnieki, kaut gan nevienu īstu satikusi neesmu, arī runājusi vai dzirdējusi ilgstoši klusējam
tā visa tāda ieradusi vienatnība; ddungoju un dziedu, iztēlojos visu kā misiju, lēnām līgojos un dažreiz runāju ar sevi franciski, lietojot tās pāris frāzes, kuras zinu, hah - tas ir dienās, kad tas viss man arī patīk. un vispār, es pārāk negribu ar cilvēkiem kaut ko iesākt, ar pāris izņēmumiem, kad mani tiešām kas interesē. vairāk gribas palikt, kā ir un pārējos vērot. man liekas, ļoti labi būtu spēlēt orķestrī - it kā vienatnē ar savu instrumentu, bet visi kopā tomēr un muzīkas
un tad es vēl nesaprotu, ka tādas sajūtas piedod cilvēkiem, kas prot tās transformēt, radot ko īpašu, bet pārējos sauc par neveiksminiekiem