Es tā gribēju izdarīt ar Ž.P.Sartra "Nelabumu", kas izdots 1994.gadā un, ja neskaita laikraksta "Diena" akciju, atkārtotu publikāciju latviešu valodā nav pieredzējis. Grāmata bija sadzeltējušām lappusēm, vietām sašvīkāta un kādai lappusei noplēsta puse lapas. Eksemplārs ar laiku kļuva tik mīļš, ka to darbu ņēmu lasīt tikai šajā bibliotēkā. Vēlāk tā lasīšana kļuva tik bieža un termiņi tika tā pārtērēti, ka palika kauns un prātoju, vai nenozagt grāmatu pavisam, samaksājot kompensāciju. Beigās gan uzvarēja sirdsapziņa, kas aizrādīja - ne Tu pirmā, ne pēdējā, kurai tā grāmata būs Bībeles vietā. :)

zagt nav labi, bet paņemt un apzināti pazaudēt savā grāmatu plauktā jau skan pavisam savādāk. tāpat kā pateicība. man skapī nogūlis Dienas izdevums.

Man arī ir Dienas izdevums, bet, pēc saņemšanas, neesmu viņu pat rokās paņēmusi. Nepatīk. Gribu to sadzeltējušo, sašvīkāto un saplēsto, jo, šķiet, tikai tajā dus "Nelabuma" dvēsele.\
& lai tikai kāds mēģina pateikt, ka izskatam nav nozīmes :)