Apmēram pirms trīs mēnešiem es izmežģīju potīti. Pirms tam ar potītēm man nekad nebija bijušas problēmas, tāpēc bija ļoti sāpīgi un grūti. Šodien pirmoreizi pēc visa šī laika atkal rokā paņēmu bumbu un aizgāju uz parku uzspēlēt. Man ļoti patīk uzspēlēt basīti, spēlējot es jūtos ļoti labi, es sajūtu laiku, katrs mirklis ir piepildīts un tā notiek vienmēr.

Spēlēju pret jauniem džekiņiem, bet nekādi spēcīgie pretinieki viņi nebija. Labi ka tā, jo potīti vēl jūtu, nevaru paskriet, rokas un kājas netiek līdzi paša domām. Normālāki čalīši vienkārši būtu mani iznīcinājuši.

Labi, normāli džeki, kuri kādreiz spēlējuši augstā līmenī, vai jauni skolēni no labām sporta skolām (VEFs, Rīdzene utt) mani arī tāpat iznīcinātu, pat tad ja es būtu labā fiziskā formā. Bet nu ne jau ar kaut kādiem parastiem džekiem man būtu jāmokās laukumā, to es vēl neesmu gatavs pieņemt.
Tagad pie manis ir atnākušas domas par regulāru skriešanu un mazāk paģirainām nedēļas nogalēm.