Vakar saņēmu skaistu atklātnīti no savas bijušās draudzens. Viņa vēstules vienmēr rakstījusi ar lielu rūpību, skaists papīrs, ziedi, tagad arī zīmogs ar viņas vārdu un uzvārdu. Tāpēc tad, kad sāka skanēt Zemfira, neslēdzu kaut ko citu, bet turpināju klausīties. Tā tāda kā nodeva. Mūzika ir par lovi, par tādu vidusskolas sajūtu līmeņa lovi. Vēl aizvien tā man var uzdzīt vieglas skumjas, precīzāk tādu vieglas nostaļģijas un skumju sajaukumu. Lai arī pēc tam uzreiz atskanēja Šales pansionāts un kļuva tā jautri un ļoti labi, es atgriezos tagadnē.