Man jau no bērnības ļoti ir patikuši peroni tagad arī benzīntanki un tieši naktīs. Tajos vienmēr pārņem tāda kņudinoša sajūta. Tie ir tādas gaismas saliņas, kuras tumsā mēģina koncentrēt visu cilvēcisko dzīvību, bet beigās izrādās ļoti tukši un vientulīgi. Tur es jūtos labi, lai arī paliek vientulīgi, reizē kļūst arī tā ļoti mierīgi. Man pat liekas, ka tādu sajūtu man vajadzētu mācēt sameklēt baznīcā, vismaz man liekas baznīcas tam ir domātas. Tagad mani baznīcās pārņem tikai žēlums, īpaši redzot baznīcā vecus cilvēkus. Bet tas nav tas miers un vientulība, kas kņudina. Ja man liktu pateikt kādi ir cilvēki, es teiktu ka tajos ir kaut kas no peroniem vai benzīntankiem naktī.