tagad visi aiz loga bļauj, svilpj ir salūts.

Es gāju pāri akmens tiltam, pretī man plūda cilvēki un mani pārņēma sajūta it kā būtu dziesmu svētku laiks it kā Rīgā atkal būtu sabraukši visi tie lauku atobusi un atveduši cilvēkus, kuri tagad Rīgas ielās dzertu alu un staigātu tādos kolektīvu bariņos. Tikai šie visi bija krievi un notika nevis dziesmu svētki, bet kaut kas ļoti līdzīgs, tāds sadziedāšanās un sadejošanās pasākums. Daži dziedāja kaut kādas frontes dziesmas, citi koļīja meitenes, dažs ar grūtībām ieturēja pareizo virzienu un katram bija pa cietumnieka lentītei un neļķei. Zem maniem logiem stāv divas policijas mašīnas un veikals “Krsutpunkts” kurā parsti nopērku sulu, tiek apsargāts un cilvēki tiek ielaisti tādās porcijās, lai viens otru nesaspiestu un nesagāstu paluktus ar šmigu. Es gāju, klusēju un domāju par saviem vectēviem, viens no viņiem bija vāciešos pa sakarnieku, jo bija elektriķis. Teicās itkā nakad tā īsti nebija pat šāvis un tad kad būtu bijis vajadzējis sabļaustījies ar pretinieku, jo tie kā parsti izrādijušies kaimiņi un labi draugi. Atkal vecvectēvs kā varonis kaut kādās padomju enciklpoēdijās, jo šamais pretojies kungiem piedalījies muižu dedzināšanā un par to viņu pielika pie koka un nošāva.

Bet tagad viņi tur gāja divi tādiem atpakaļ nostieptiem šauriem pleciņiem, krūtīm uz priekšu, jakām vaļā, kalsniem augumiem. Viens no viņiem tā bailīgi, vai nu tiešām tiks veikalā otrs kareivīgi “Nečevo pravjomsja” .