Svētdienas vakars ir noskaņojumu sinosoīdas caurvīts un pa lielam sūdīgs. Gandrīz katru svētdienas vakaru man ir sajūta ka mana dzīve norit pavisam netā kā man gribētos. Visi iemesli man nav līdz galam skaidri, bet tie pavisam noteikti ir vairāki. Daži ir pavisam vienkārši, tā piemēram, man besī tas ka brīvniedienās neko nederu, ja man necik vairāk kanālu tad pavisam droši varētu paredzēt, ka pusi dienas veltītu discovery vai kādam krievu kanālam, kur rādītu filmu par karu čečenija. Labi ka pa tiem dažiem LV kanāliem vismār rāda tādu sūdu, ka tu lai, cik slinks un neko darīt negribošs būtu nevari to izturēt vairāk kā 3 minūtes. Atceros kādreiz taču ap deviņiem rādīja kaut kādas sūdīgas filmas, tagad pat tas nav un es nekādi nevaru piespiesties skatīties tos šovus, tur viss ir tik tizls, ka man ātri paliek kauns un teļuku izslēdzu tik pat ātri kā ieslēdzis ar vārdiem pizģets kaut kāds. glābiņš varētu būt kāda filma kompī, bet esmu pārāk slinks un man grūti koncentrētu uzmanību tik ilgi lai saprastu to kādā veidā kaut ko iespējams novilkt. Tas ka tur kaut kas ir jāsaprot un jāiedziļinās man arī besī. grāmatas, žurnāli arī nedarbojas, koroče nekas mani nespēj izraut no nīkuļošanas. Jā, svētdienas vakarā jūtos sūdīgi jo esmu nonīcis pilnīgā dārzeņa stāvoklī negūstot ne fizisku ne garīgu labsajūtu tikai saasinot sajūtu par neizdošanos.
Vēl man liekas ka pie šī noskaņojuma vainojams alkahols, kas dzerts piektdienā (labi tagad arī esmu izdzēris vienu aliņu, bet tas neskaitās) sen jau gribu pievērsties "aktīvai atpūtai" kā smukos žurnālos. Nobraukt pa upi ar laivu, aizbraukt pie jūras varbūt pat paskriet utt., nu jā neko tādu es nedaru, nekādas vēlmes uzņemties iniciatīvu un mainīt ierasto. Pat zinādams to, ka nevajag lolot cerības klubā sastap divas foršas meitenes, kuras piekritu seksam trijatā un šādas ieceres vajag mēģināt realizēt privātās balītēs, diezgan regulāri, piektdienas vakaros turpinu piedzerties, apstaigājot vairākus rīgas klubus. Un ar manu iniciatīvu un ieinteresētību iespringt vispār nesaprotu, kāpēc vēl es turpinu to darīt un ko tur meklēju.
Un tad vēl tie plāni daudz ko izlasīt un pārdomāt, uzrakstīt un sagatavot visādas motivācijas vēstules, kas palīdzētu pavadīt kādu laiku Oxfordā vai Budapeštā, tas arī netiek izdarīt, jo es vienkārši nīkuļoju, tas man arī besī. Nu jā nekādas dzīves vitalitātes, vitamīnu trūkums, dzirksteļojošu domu un sajūtu trūkums.
Pat tas ka šajās dienās aizgāju iedzert kafiju pie viesmīles, kuru parasti redzu tikai darbdienu pusdienu pātraukumos un mūsu sarunas ir daži joki, pat tas ka šoreiz bijā tā forši un tas ka viņai ir lielas skaistas krūtis, pat tas mani nemaz neiepriecina.
Šito gribu ielikt kopienā gruzons, bet tur arī jāiespringts, lai kaut ko ieliktu. viss prasa kaut kādu piepūli.