Vakarnakt man tik tiešām implantēja čipu smadzenēs, gulēju zobārsta krēslā ar atvērtu galvaskausu. bet labāk nekā otrai meitenei- viņa atklāja, ka bērnībā dabūjusi lobotomiju, tāpēc dzīve ir tik sarežģīta.

Pēdējā nakts ir bijusi ārkārtīgi piedzīvojumiem bagāta. Vispirms jau mani mēģināja nosmacēt asinssuņi. Pēcāk bija vēlreiz jāraksta eksāmens Ētikā, taču ne tikai jāraksta, bet arī jāglezno ar guašām. Es, kā jau parasti, jutos pārāk apreibusi, lai pabeigtu, pasniedzējs atļāva paņemt uz mājām un pabeigt, vēlāk nosūtot ieskenētu viņam uz e-pastu. Tad es gāju mājās, bet, ak vai, man bija vēl viena māte, pseidomāte ar pagātni, kur labāk neatcerēties. Ik reizi, kad viņa atcerējās vai tika atgādināts, māte sāka dziedāt krievu šlāgerus un skaļi raudāt (vispār jau viņa bija ārkārtīgi līdzīga manai mirušajai īstās mātes māsai). Tā kā viņa bija dzīvojusi manā bijušajā istabā L 48, mēs ar Verneru vedām viņu turp, lai saprot, kā lietas patiesībā iekārtotas un ka man jau viena māte ir un ar to pietiek. Taču neveiksmīgi, jo viņa sāka skaļi raudāt un dziedāt krievu šlāgerus un tādēļ sargs mūs nelaida iekšā un piedraudēja sadot pa purniņu.
It kā ar to vēl nepietiktu, bioloģiskie vecāki gribēja, lai dzīvoju ar viņiem un nepārtraukti pārmeta par nikotīna nūjiņām manā kabatā. Tāpat arī izkāpt pa balkonu bija neiespējami.
Suņi atgriezās, taču, par laimi, arī es.

Pagājušajā naktī es iejaucos Džeka Nikolsona biznesa darīšanās, uzzināju to, ko man nebūtu jāzina. Kā tautas parunā "daudz zināt ir kaitīgi", Džeks man uzsūtīja slepkavu bandu, pats arī piedalījās vajāšanā, pagrābis pamatīgu dunci. Aizdzina jamie mani līdz būvlaukumam, kur bēgšanā piedalījās arī kāds nezināms čalis vārdā Žaks (gara auguma, kalsns, īsiem, melniem, čirkainiem matiem). Ieslēpāmies musora kastē. Tur kāds no asiņpuišiem pielika vāka pamatīgu piekaramo atslēgu, lai pēcāk mestu virsū betona plāksnes. Taču Džekam tas laikam nelikās gana izklaidējoši, tāpēc viņš ņēmās šaut pa slēpni ar ložmetēju. Žaks bija miris, un paslēptuve sacaurumota bija tik pamatīgi, ka likās, ka vajag līst ārā pa vietu, kur metālu varētu izlauzt un bēgt. Tad man gandrīz ķēra tutenis, taču izdevās tikt uz iekštelpām, kur būtu papilnam slepkavības liecinieku. Uz maniem saucieniem, ka jāsauc varasvīri, tika atbildēts: "Labāk nē, tāpat uzpirks."
Tāpēc es teicu Džekam, ka labāk nevajag, es tāpat nevienam neteikšu, un kam viņam vispār tādu grēka darbu biogrāfijā. Taču Džeks Nikolsons ļauni smīnēja un teica: "Vai nu tu, vai es."
Galu galā viņš nometa manā priekšā visu savu plašo nažu arsenālu un padevīgi bilda: "Vai nu tu man piedod, vai nogalini mani. Vai nu tu vai es."
Es nolēmu, ka nevarēšu viņam piedot un ka šī nebūs mūsu pēdējā tikšanās reize, ja atlaidīšu asinskāro onkuli vaļā, tāpēc izvēlējos nažus un centos pārgriezt viņam rīkli. Tā kā tā bija mana pirmā slepkavība, īsti neveicās, durt vajadzēja spēcīgāk, taču galu galā bija pienācis rīts, un es biju apguvusi slepkavošanas māku, pie reizes to liekot lietā.

Mani piedzīvojumi ar vilcieniem ar to nebeidzās. Pagājušajā naktī mēs ar Verneru dzīvojām mājā, kas nez kāpēc šķita dīvaina un "nepareiza", mājā ar skatu uz nenosakāma lieluma ūdenskrātuvi. Garām ūdenim bija uzceltas sliedes, kas izbeidzās virs tā. Viss jau bija jauki, kamēr nenāca vilciens, kas tur likās ļoti neparasta parādība. Vilciens mežonīgā ātrumā ienesās ūdenī un nogrima dzelmē, tāpat arī sliedes, kas ievērojamā garumā tika aizrautas līdzi. Es kliedzot mēģināju vest lokomotīves vadītāju pie prāta, taču, vai nu bremž ceļš par īsu, vai viņš mani nedzirdēja.
Sirsniņā iezagās skumjas.

Pagājušajā naktī es paciemojos savā pēcnāves dzīvē. Mani atveda ar mazu vagoniņu pa dzelzceļu uz Skrīveru staciju, tikai šoreiz tur viss izskatījās vēl nožēlojamāk un drūmāk. Citi atvestie līdzinājās zombjiem, kas pirms nokļūšanas tur būtu visu dzīvi cītīgi lietojuši Preiļu metilspirtoto. Sapratusi, ka šī vieta nav tā, kur es vēlos pavadīt mūžību, mēģināju noķert vilcieniņu, kad tas izlaiž jaunpienācējus un dodas pretējā virzienā, taču mani mēģinājumi bija ārkārtīgi neveiksmīgi, jo ik reizi, kad grasījos kāpt iekšā, tas sāka kustēties reaktīvās lidmašīnas ātrumā. Es biju tik izmisusi, ka skrēju tam pakaļ un raudāju: "Nē! Nē! Tā ir kļūda! Tas ir pārpratums!"
Par laimi, pēcāk es jau attapos prāmī.

Klaiņojot pa Skrīveriem (ir tāds pagasts 80 km no metropoles), uzeju pamestu, nepabeigtu daudzdzīvokļu ēku, kas it kā stāv tukša jau dekādēm. Sākumā izpētu pagrabu, kas ir nebeidzami, baisi labirinti, taču sabīstos, tāpēc uzkāpju 4. stāvā. Man par lielu pārsteigumu viens no "topošajiem" dzīvokļiem neizskatās vis tik pamests. Gaitenis- ar logiem, kuri pat ir iestikloti, bet pusvirus un izskatās tā, it kā varētu izgāzties no ķieģeļu sienas kur katru brīdi, šaura, būvgružiem piebirusi eja, kas beidzas ar durvīm uz telpu, kas izskatās pēc bufetes. Tur arī flīzēta vannasistaba- sauna, nenodalīta ar durvīm. Pēc bufetes seko beidzamā telpa, kas izskatās pēc atpūtas istabas. Visādi padomju laika atpūtas krēsli un citas mēbeles. Visu laiku skan radio. Secinu: rēgiem tīk laba mūzika. Kad dodos atpakaļ uz bufeti, tur ir uzradušās divas mājkalpotājas, kas piedāvā visādus kulinārijas izstrādājumus, es gan sabīstos un neko neņemu. Nez no kurienes ir uzradušies mani mazie brāļi, kas skraida apkārt un kliedz viens uz otru. Manī mostas aizdomas par jaukajām mājkalpotājām, es savācu mazos brāļus un "neuzkrītoši" bēgu. Taču viena no viņām seko! Viņa izrādās 16. gadsimta rēgs, kura kapavieta ir zem nepabeigtās mājas, tāpēc es dodos uz "RĒGU MĀJU" ar nolūku tikt no viņas vaļā, sak, lai biedrojas. RĒGU MĀJĀ mitinās daudz viņai līdzīgo, kad kādu satieku, tas uzskatāmi parāda, kādā ceļā ir atstiepis pekas. Kāda sieviete ir iemūrēta mājas kolonnā, citādi RĒGU MĀJA tur nevarētu stāvēt. Tad mana bufetniece sadomā precēties, bet izstaro gaismas kupolā mājas pagrabā lielā bedrē. Nu viss ir labi, varu iet prom un mierīgi iedzert alu.