Pagājušajā naktī es iejaucos Džeka Nikolsona biznesa darīšanās, uzzināju to, ko man nebūtu jāzina. Kā tautas parunā "daudz zināt ir kaitīgi", Džeks man uzsūtīja slepkavu bandu, pats arī piedalījās vajāšanā, pagrābis pamatīgu dunci. Aizdzina jamie mani līdz būvlaukumam, kur bēgšanā piedalījās arī kāds nezināms čalis vārdā Žaks (gara auguma, kalsns, īsiem, melniem, čirkainiem matiem). Ieslēpāmies musora kastē. Tur kāds no asiņpuišiem pielika vāka pamatīgu piekaramo atslēgu, lai pēcāk mestu virsū betona plāksnes. Taču Džekam tas laikam nelikās gana izklaidējoši, tāpēc viņš ņēmās šaut pa slēpni ar ložmetēju. Žaks bija miris, un paslēptuve sacaurumota bija tik pamatīgi, ka likās, ka vajag līst ārā pa vietu, kur metālu varētu izlauzt un bēgt. Tad man gandrīz ķēra tutenis, taču izdevās tikt uz iekštelpām, kur būtu papilnam slepkavības liecinieku. Uz maniem saucieniem, ka jāsauc varasvīri, tika atbildēts: "Labāk nē, tāpat uzpirks."
Tāpēc es teicu Džekam, ka labāk nevajag, es tāpat nevienam neteikšu, un kam viņam vispār tādu grēka darbu biogrāfijā. Taču Džeks Nikolsons ļauni smīnēja un teica: "Vai nu tu, vai es."
Galu galā viņš nometa manā priekšā visu savu plašo nažu arsenālu un padevīgi bilda: "Vai nu tu man piedod, vai nogalini mani. Vai nu tu vai es."
Es nolēmu, ka nevarēšu viņam piedot un ka šī nebūs mūsu pēdējā tikšanās reize, ja atlaidīšu asinskāro onkuli vaļā, tāpēc izvēlējos nažus un centos pārgriezt viņam rīkli. Tā kā tā bija mana pirmā slepkavība, īsti neveicās, durt vajadzēja spēcīgāk, taču galu galā bija pienācis rīts, un es biju apguvusi slepkavošanas māku, pie reizes to liekot lietā.