- 30.11.05 01:28
- pazaudēju seju.
degošās debesis to ņēma sev līdzi,
ieliekot saldētavā.
pazaudēju tevi.
slāpējot pērnā gada čaukstošās lapas
un liekot zem spilvena tās.
pazaudēju sevi.
un pat vakardienas izlietā tēja te nevar līdzēt –
neieelpot to otrreiz.
tāpat viss jau ir dedzis un turpina liesmot. par karstu man šajā salā.
[11.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- lielpilsētas daba
- 30.8.05 01:29
- visapkārt kluss. tāpat kā es. tāpat kā lietus lāšu kritieni no skaidrām debesīm. pat lielpilsētas trokšņi nespēj izjaukt to. vienīgi svešinieku smiekli tumšajā slidotavā ļauj izspļaut pār lūpām pavisam neviltotu smaidu un izlikt uz paplātes pāris nenozīmīgu vārdu.
visapkārt kluss. tāpat kā nakts. tāpat kā mana pielijusī nakts, kad tā vien gribas palīst zem debesīm un izmirkt. izmirkt no neizdomātiem stāstiem. par mums.
visapkārt tukšs. kuš! kuš!
[08.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [saldi maldi]
- 30.8.05 01:28
- Man ir sajūta, ka Tevi pazītu.
Saldi
Maldi
Pussaldā vīna glāzē
Acis mālē.
Dejosim vētrā
Vakarā drēgnā
Starp smiekliem un asarām
Mūsu pēdējā vasarā
[08.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- masas.krasas.asas.
- 30.8.05 01:28
- masas. krasas. asas.
bet es turēju grāmatu rokās un baudīju to. tauta bija otrajā plānā - kā dekors. grāmata un es. pilsētas sirdspukstu klusumā. pašā tās centrā, sēžot uz apmales strūklakai, kas labu laiku nav izdvesusi ne skaņas, un ķerot saules starus pie apelsīnu sulas malkiem pāris stundu garumā. un pēkšņi fotogrāfs, kas tvarsta tādus skatus [starp saules bērniem, sakumpušām tantiņām un uzvalkos iespīlētiem vīriem], kad asfalta bērns mēģina aizmukt no pilsētas pašā tās centrā, ieslīgstot burtos. klusāki un skaļāki čuksti. grāmata un es. skaidras debesis četrās sienās. galerija un es. nodeldēts bruģis. pastaiga un es. kurš kuru nes?
[08.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- 31.7.05 13:38
- ūdens liesma
pusčukstus
pagāja garām.
aizdedzināja.
ievilka.
palaida vējā.
izbļaujot pasaulei
savu intimitāti.
pat es negribētu
tā otreiz degt.
pieskaries.
pasmejies.
nonāvē.
manu sirdspukstu eņģeli.
[07.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- 30.7.05 01:32
- Un te nu Tu izliec savu pasauli man uz plaukstas.
Bet tie ceļi nav īstie.
Par šauru man.
[07.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- cēlais lētums
- 30.7.05 01:10
- Uzspīlēti lēti
Tavi atņirgtie zobi.
Uzsliesim sētu
Un izraksim dobi.
Apraksim pasauli
Izsmēķu traukā.
Saplēstie trauki
Būs mūsu labāki draugi
Pie saldenās pudeles
Zem Tavas tupeles
Nopirksim sevi
[jo tieši to Tu man devi]
Neļaujot nožūt savai elpai,
Spļausim virsū pasaules telpai
Tikpat cēli
Un mēmi.
(07.2005.) - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [neaptverami.nenotverami.]
- 30.6.05 00:25
Neaptverami. Nenotverami. Laiks pienācis. Tik pelēks, kluss, vientuļš un skumjš kā es. Sarunās ar bezpersoniskiem rēgiem, kas ikdienišķi aizklīst pa ceļu, kurp man nav lemts doties. Iegrimušiem tēliem paejot garām savā aristokrātiskajā bālumā. Nenozīmīgi. Cēli. Nodurtu galvu. Saplūstot ar laiku, kas nekad nav bijis. Skrienot pretim vakardienas debesīm. Rīt. Tikpat eleganti. Suo loco - piederot bohēmai.
(06.2005.)
- 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [kļūsti reiz pieaudzis]
- 30.5.05 23:50
- Mosties, jel, mosties, mazais sapņos iegrimušais cilvēciņ. Vai neredzi kā apkārtne ir mainījusies? Vai nemani kā tā ir izaugusi? Atver acis, mazais, lūdzu Tevi! Tev jāaug pasaulei līdzi, lai nepazustu. Tev jānotver pasaule, pirms Tevi tā ir saminusi. Mosties, jel, mosties, mazais sapņos dzīvojošais cilvēciņ. Tas ir Tev pa spēkam. Tici.
(05.2005.) - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [mākslinieks]
- 30.5.05 20:26
- aristokrātiskā bālumā
mākslinieks
savu dziestošo dvēseli pakāris
lai dilst.
arī kliedzieni pusčukstus
miglā, kas asaro
starp gruvešiem dzelzsceļa pasaulē.
aizmirstā, nolemtā dzīvība vaidēs
pūkainās dzeloņdrātis
kaklu kad skars
un maigi smacēs.
(05.2005.) - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- skatuves stāsts
- 30.5.05 01:26
- Redzot to mazo bērnu smieklus, iedomājos par mums. Atcerējos kā toreiz uzvedāmies. Apkārtnei nebija nozīmes. Bijām tikai mēs. Bezrūpībā, ar lielu smieklu devu. Spēlējām aktierus. Dzīve bija tik spilgta un krāsaina - prožektotu apspīdēta. Mēs nepazinām pasauli. Mēs neredzējām to, kas notiek apkārt. Apžilbušām acīm vērojām skatītājus. Un likās - viņi smaida. Jā - arī viņus mēs apmānījām. Un tikai tad, kad nokāpām no skatuves, es ieraudzīju Tavu īsto seju. Bez grimma. Bet aktieris bez savas lomas nav aktieris. Tik vien kā grimms nolikts uz plauktiņa, kas gaida savu nākamo izrādi. Un es gaidu to brīdi, kad atkal kāpsim uz skatuves, spēlējot mūsu komēdiju spilgtajās gaismās. Jo drāmas jau pietiek. Melnbaltās ielas un pelēkie ļautiņis visapkārt. Neredzu smaidu viņu sejās. Bet mīms paliek mīms - neizmainīt to tik drīz. Tavi smiekli manām ausīm aizvien ir tik īpaši, bet tagad tos dzirdu arvien retāk. Tagad Tu esi cits cilvēks. Toreiz mums viss likās savādāks. Un tā arī bija. Mums bija cita izrāde piešķirta, cits žanrs, bet šīs izrādes nosaukums - "kļūsti reiz pieaudzis!" - drāma...
[05.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- asfalta bērns
- 30.4.05 22:40
- asfalta bērns smagiem soļiem
savā izmirušajā pilsētā klejo
bez priekiem, bez bēdām,
atstājot asfaltā pēdas.
asfalta bērns smagiem soļiem
savu rītdienu meklē,
nezinot, ka atrast to
saulrieta bērnu peklē.
asfalta bērns smagiem soļiem
nejūtīgs dabas trokšņiem.
asfalta bērns...
vai tiešām... - tik cēls?
(04.2005.) - 6 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [mirklis Tev blakus]
- 30.4.05 22:07
- Mīļais, šodien debesis tikpat skaidras kā Tavas acis.
Un vējš svilpo Tavā balsī.
Vējš mani tur tāpat kā Tavas rokas.
Lietus mani silda tāpat kā Tavi skāvieni.
Mazais, vai jūti kā trīcu?
Man bail Tevi pazaudēt atkal.
Tāpēc ļauj izbaudīt mirkli.
Mazais, dzirdi manus sirdspukstus?
Tikai ar Tevi tie ir tik strauji.
Es gribu ar Tevi izbaudīt vientulību.
Tāpat bez jebkāda iemesla.
Bez izlikšanās.
Bez dzīvošanas tur.
Tikai Tev blakus.
Neaizmiedz manās rokās.
(04.2005.) - 2 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- [neiemīlies manī]
- 31.3.05 23:57
- Neiemīlies manī! Es piederu tikai kaislībām.
Neiemīlies manī! Mani nevilina saistības.
Mēs varētu būt neitrālās personas dienā,
bet naktīs mūsos uzjundītu zvērs.
Neiemīlies manī! Par mums nedrīkst nojaust neviens cits.
Mīļais, mūs vieno tikai mirklis - tik saldkaisls.
Allažiņ tikai šis mirklis [reizi pa reizītei].
Un līdz nākamajai kopīgai naktij mēs būsim brīvie putni,
tāpēc - lūdzu, neiemīlies manī!
(03.2005.) - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
- 31.3.05 20:46
- neaizstājamības efekta prioritāte netiek dota kuram katram individuālistam - par laimi vai par nožēlu unikumam.
(03.2005.) - 2 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu