- skatuves stāsts
- 30.5.05 01:26
- Redzot to mazo bērnu smieklus, iedomājos par mums. Atcerējos kā toreiz uzvedāmies. Apkārtnei nebija nozīmes. Bijām tikai mēs. Bezrūpībā, ar lielu smieklu devu. Spēlējām aktierus. Dzīve bija tik spilgta un krāsaina - prožektotu apspīdēta. Mēs nepazinām pasauli. Mēs neredzējām to, kas notiek apkārt. Apžilbušām acīm vērojām skatītājus. Un likās - viņi smaida. Jā - arī viņus mēs apmānījām. Un tikai tad, kad nokāpām no skatuves, es ieraudzīju Tavu īsto seju. Bez grimma. Bet aktieris bez savas lomas nav aktieris. Tik vien kā grimms nolikts uz plauktiņa, kas gaida savu nākamo izrādi. Un es gaidu to brīdi, kad atkal kāpsim uz skatuves, spēlējot mūsu komēdiju spilgtajās gaismās. Jo drāmas jau pietiek. Melnbaltās ielas un pelēkie ļautiņis visapkārt. Neredzu smaidu viņu sejās. Bet mīms paliek mīms - neizmainīt to tik drīz. Tavi smiekli manām ausīm aizvien ir tik īpaši, bet tagad tos dzirdu arvien retāk. Tagad Tu esi cits cilvēks. Toreiz mums viss likās savādāks. Un tā arī bija. Mums bija cita izrāde piešķirta, cits žanrs, bet šīs izrādes nosaukums - "kļūsti reiz pieaudzis!" - drāma...
[05.2005.] - 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu
kļūdas labojums