Šorīt, dirnot sastrēgumā uz Valmieras ielas, klausījos kaut kādu raidījumu. Man liekas, BB brokastis, kur lasīja visādus spokainus atgadījumus "iz dzīves". Protams, mēģināju pārtīt dzīvi, domādama, kas man tāds ņirdzīgs būtu. Tālu nebija jāmeklē. (Protams, ar
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
bumsis galvenajā lomā...)
Kādā saulainā pavasara dienā ar
bumsis gājām "ķemmēt" veikalus. Neatceros kam par godu, bet svētku štāti vajadzēja tā, ka acīs cērt. Visiem zināms, ka visstabilākais no likumiem ir tas, kurš par sviestmaizi. Mēs bezcerīgi klīdām pa galvaspilsētas bodēm ar naudu kabatā, tā arī nespējot atrast neko piemērotu. Saules nogurdinātas, lēnītēm gājām pa Tērbatas ielu, līdz nonācām pie kāda skatloga, kurā gozējas raibum raibi visādu izmēru frotē dvieļi. Tā kā es par kādiem soļiem atpaliku no
bumsis, es iejuku cilvēku pūlī, bet māsai aiz muguras gāja kāds kungs gados. Ieraudzījusi dvieļus,
bumsis daudz nedomādama, vērsās pie aizmugurē ejošā ar uzrunu: "Nu paklau, varbūt ietinamies dvieļos un ejam?!"
Kunga sejā uzplaiksnīja ne mazāk kā desmit grimases vienlaicīgi, bet ne vienā no tām nebija ne kripatas intelekta un viņš drošs paliek nedrošs metās pusskriešus prom. Es stāvēju kampdama plaušās gaisu, likās, ka tā stunda ir klāt un es nosmakšu. Bet māsa daudz nesamulsusi, ātri aptvēra savu alošanos un it kā nekas nebūtu noticis iegrūda man dunku sānos un norūca „ko velcies, murmuli!”. Dunka ātri atdeva man elpu un es paskaidroju, ka nevēlos traucēt viņu intīmās dzīves kārtošanā ar padzīvojušiem kungiem. Par ko (manuprāt, pilnīgi nepelnīti) dabūju vēl vienu dunku sānos.
