mākoņa sviesta cibiņa - Komentāri

Mani sauc ib un man patīk E.L.Voiničas Dundurs.

Mazai,zaļai patika, izrādās, patīk arī tagad.
Nezinu gan, kas tieši vairāk aizķer - saldskābais mīlas stāsts vai kārtējā slavas dziesma baznīcas šķīstībai.
Lai vai kā, fakts paliek nemainīgs - pavilkos tik ļoti, ka sāku meklēt kādu ekranizāciju, jo man tak vajadzēja noskatīties savām acīm to, ko iztēle uzbūrusi.
Protams, visgudrais imdb zin pilnīgi visu, arī to, ka krievs nav smādējis dundura sižetu un tālajā 55-tajā sacakojis vienu skrienošo kadru lenti. Vērtējums 8, komentāri par filmas ģenialitāti, + Šostakoviča debesīs celšana. It's a good day to die!!!
Skaidri apzinādamās, ka tādas lietas dc++ nevar novilkt, kā sadegusi likos meklēt Gadfly, tak izrādās tepat alfā labo lietu vācelīte Bunkurs sēž ar Ovod padusē.

Cilvēki mīļie.

Ir tikai viens iemesls, kāpēc es nekad neesmu lasījusi Kapteiņa Granta bērnus - aiz bailēm atklāt, ka Paganels patiesībā ir omulīgs resnītis un lordu Glenervanu čūska nožmiedz pavisam. Un tikai viens iemesls man lika izdzēst Hičkoka Rebeku nenoskatītu - šim izdēdējusī, līķa dzeltenā Denversa kundze vīzijā bija atnākusi kā lauku sādžas sārtvaidze ar uzmestu lūpu.

Nu un lūk.
"... Viņš bija maigs, trausls, vairāk kā XVI gadu simteņa italiešu portreja, nekā angļu vidusšķiras jauneklis XIX gadu simteņa trīsdesmitajos gados. Viss, sākot no gaŗajām skropstām un kaprizās mutes, beidzot ar mazajām rokām un kājām, bij pārāk smalks, pārāk maigs. Kad viņš mierīgi sēdēja, to varēja noturēt par skaistu, vīrieša drēbēs pārģērbtu meiteni, bet kad piecēlās un sāka staigāt, viņa lokanums atgādināja dresētu panteru ar apgrieztiem nagiem."


(Italian Boy with Racket. Master Painting (Cremona, 1570). Photo from Dutch Real Tennis Association Website)

nu labi, gluži šādi es viņu neiztēlojos, prasās mazliet lielākas zilās acis un kādus gadiņus 10 klāt, bet nu ok. Itāļu portreja, tak itāļu portreja.

Un lūk tas, kas manī pavērās no monitora:

Vecs, sapucējies transvestīts ar stāžu.

Par sižetu nemaz nerunāsim. Nospoilot gan nebaidos, nav jau daudz tādu trako, kas tādas filmas skatītos, bet tomēr. Ielikt grāmatas kulmināciju - rekviēmu - filmas viducī, kad mirušais vēl sveiks un vesels tajā noskatās...
Bet pāri visam tomēr izpausmes veids!
Vislabāk šo kinematogrāfa pērli raksturo aina, viena no pēdējām grāmatā un jocīgā kārtā arī filmā.
"...Vēstule bija rakstīta ļoti sīki un ar zīmuli tā ka vietām bij ļoti gŗūti salasīt. Bet divi pirmie vārdi bij uzrakstīti ļoti skaidri pašā augšā. Tie bij rakstīti angliski:
"Dārgā Džim."
Mirkli visu citu aizsedza migla. ... Ieraugot savu bērnības vārdu, ko viņš bij atcerējies pēc tik daudz gadiem, viņa atkal sajuta izmisumu par zaudēto..."

Kā jūs to redzat? Kā klusībā izciestas mokas?
Lika pagaidīt!
Džima, atloka vēstuli, balsī izlasa "Daragaja Džim!", iekliedzas "AAHH, DŽIM!" izgriež acis kā apakštasītes un atkrīt karietes sēdeklī kā veca dorša.

Ja nerautu tik ļoti ņirga par šādām niansēm, varbūt pat būtu noskatījusies.