| 10. Jūnijs 2010 |
| Only two things are infinite, the universe and human stupidity, and I'm not sure about the former. | 22:43 |
|---|
|
Šim stāstam nepieciešama noskaņa.
Tāda aļa life is pain. Ne visi saprot, ko nozīmē ceturto reizi kārtot vienu un to pašu eksāmenu.
Tās ir 4 dienas piespiešanās lasīt kaut ko bezgalīgi sausu un garlaicīgu. Tās ir ne visai labi gulētas naktis.
Tas ir stress jau dienu iepriekš, galubeigās praktiski negulēta pirmseksāmena nakts, bezbrokastu kulšanās uz centru, instruktāžas noklausīšanas jau ceturto reizi vienam un tam pašam eksāmenam.
Tās ir 3h un 15 minūtes drudžainas lasīšanas un rakstīšanas cerībā, ka šī nu ir TĀ reize, kura būs pēdējā.
Un tā, pulkstenis ir apmēram trīs, ir stunda līdz norunātam randiņam ar klientu, pārgurusi kā kavalērijas zirgs, nopērku narvesenā "brokastis" un lēnā garā slāju cauri Vērmaņdārzam.
Mani drīkstētu uzrunāt vienīgi, ja gribētu piedāvāt miljonu par manu matu cirtu.
Bet nē - kundzīte, bruņojusies ar pildspalvu, palikni un kaut kādām papīra lapām mērķtiecīgi speras man klāt un ar apgarotu sejas izteiksmi jautā:
"Sakiet, vai jūs interesē veselīgs uzturs?"
Viss, ko es varēju izdarīt absolūtā niknumā par traucējumu, bija paskatīties uz kolas pudeli un topmaizi savās rokās, visbeidzot uz pašu sievišķi un norūkt:
"Nu, un kā jums pašai šķiet?!"
Es parasti neesmu ne rupja, ne agresīva, bet viņa saprata, ka no visa tā, kas man nozibēja prātā, viņa ir saņēmusi visu to maigāko, atvainojās un pazuda.
Nē es saprotu, arī ziloņu kakināšana ir darbs un cilvēks dara, kas tam jādara! Bet tad vismaz netracini to ziloni, kuru pašam vēlāk jāved tur, kur ķeizars kājām iet.
P.S. Lai mani nepakar par autortiesību piesmiešanu, tas tur subjektā, protams, A.Einšteina domugrauds. Pietrūka vietas. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
