|
Tik liels pārtraukums uzliek savdabīgu atbildību par nākamo ierakstu. Ik pa laikam notrīc roka ierakstīt, bet lielākoties jau gribas rakstīt tad, kad vajag izkliegt kādu sāpi vai dusmu vai ķērkt pret debesīm par pasaules tupumu.
Šoreiz tiešām par tupumu.
Diemžēl manu.
Shēma vienkārša - ar klausuli pie auss pieeju pie bankomāta, paņemu naudu, aizeju uz blakusesošo čilli picu, apsēžos un man zvana telefons.
Swedbanka traucē, es esot pazaudējusi karti.
Ej nu ej, kur tad es šo tā pazaudēju?
Pie SEB bankomāta, laipni aicināta saņemt paklīdeni pie informācijas.
Skats makā - ai johai' - tiešām nav!
Arvienvārdsakot, tā tāda epilācija pa fikso - visas šausmas, kas varēja notikt man izskrēja cauri smadzenēm tikai tad, kad jau atkal sēdēju minētajā bufetē ar karti rokās.
Lai vai kā - atradējam sūtu milzīgu astrālu paldies, lai vai kur viņš (-a) tagad būtu. Kāds pie sadales varētu šim cilvēkam iedalīt vīru vilciena pavadoni vai sievu bufetnieci! Vai ko nu šajos laikos varētu uzskatīt par baisi izdevīgu partiju... |
