|
Ja mana mīļākā "tautasdziesma" ir:
Es savai māmiņai
Tā kā cirvis mugurā!
tad mana jaunākā varēs skandēt:
Es savai māmiņai
Tā kā akmens žultspūslī!
Pēdējās grūtniecības laikā esmu sadzīvojusi žultsakmeņus, kā rezultātā pavizinājos pirmo reizi mūžā ar "ātrajiem" (vienreiz gan braucu līdzi krustmeitai, bet tas neskaitās).
Pateicoties tam man radās iespēja sekot vakardienas notikumiem no savādāka skatu punkta kā parasti.
Par bardaku Doma laukumā uzzināju pa ceļam, klausoties ātrās palīdzības rācijas trokšņus un ziņojumus.
Par lietu turpmāko gaitu - pēc uzņemšanas nodaļas personāla komentāriem par ievestajām acīm, galvām, policistiem un reanimācijām. Acis izrādījās lupatā sadzērušies tautas varoņi ar acīs sapūstu pipargāzi, galvas tie paši varoņi, tik dabūjuši ar kaut ko pa to vietu, kur jābūt smadzenēm. Nu ar policistiem viss skaidrs, savukārt par reanimāciju daudz pastāstīt nevarēšu, jo tajā brīdī novērošanas telpā palika tikai suņu sakostie, žultsakmeņu ķertie un četrdesmit-ar-pus-grādu-temperatūrainie, un visa ņurdoņa pārvācās uz citām telpām, vien sanitāres ik pa brīdim atnāca pēc papildus materiāliem asiņu uzslaucīšanai.
Lai vai kā, ar sīkiem pārskrējieniem, bet arī es tiku atsāpināta, izpētīta un pēc kādām 4h palaista mājās, bet kad tur nonācu, visas televīzijas klusēja kā partizāni un tā arī līdz šodienai nekādu notikumu vizualizāciju neieguvu.
Nu lai vai kā, secinājums galubeigās viens - policisti, kuriem pirmajiem apgrieza piemaksas un štatus, ar savām veselībām riskēja, lai pasargātu tos, kuri apgrieza. Savukārt mediķi, kuri bija nākamie rindā uz apgriešanu, svīsdami te aukstus, te karstus sviedrus, lāpīja tos, kuri uzbruka apgriezējiem. Savukārt uzbrucējiem ir par šauru pierītes, lai cīnītos normālākām metodēm, jo izglītībai jau mums arī naudas nav.
Tāds "kults nekultu nes" vien mums ir no tās valstiņas. |
