|
Nu lūk, lai pamatotu visu to slikto, ko par mani kādreiz runā, aizlikos vakar uz U2 3D. Tā kā viedokļa noskaidrošana ciema domu apmaiņas punktā beidzās ar pretrunīgiem rezultātiem, un "vēlāk novilkšu, noskatīšos" šajā gadījumā īsti nederēja, bet no domas, ka neaiziešu, sākās lauzošas sāpes kaulos, metu lupatu pie malas un devos uz kino.
1:0 tenku centra labā - ar tikpat pretrunīgām izjūtām izgāju no kino. Klātesamības efekts brīžiem bija tik reāls, ka gribējās aplaudēt pēc dziesmām un kaut kādas slēptās saprāta rezerves atturēja no "Sunday blody sunday" kliegšanas līdzi. (Pretējā gadījumā, šo dienu pavadītu zobu protēzista sabiedrībā.) Vienīgi mani kā provinces mizantropu maķenīt traumēja tuvplāni - pirmais efekts - gribas pastiept roku un iekniebt Bono, nākamā doma - džeku, kā ar manu privāto telpu?! Manuprāt, tomēr maķenīt par tuvu, bet nu ok.
Otra kapeiciņas puse - tiešām nomācoši daudz ideoloģijas. Es te vispār atnācu mūziku paklausīties, sajust koncerta gaisotni.
Kā jau minēju, es meitene no laukiem, un šo te:
( Bertas lakatiņu )
Ilgi pētīju un nesapratu, kur lāpsta.
Labi, ka vēlāk atšifrējums "coexist" tika novadīts arī līdz tiem, kas tankā.
Nu lai vai kā, pozitīvās emocijas tomēr pārspēja cilvēka kaitinošo ieradumu mācīt citus dzīvot, un gājienu nenožēloju.
Turklāt es sapratu, ka zinu vairāk U2 dziesmu, kā man to gribētos atzīt.
Un vēl es sapratu, ka ir jābūt tomēr baigai iekšai un nenormālai izjūtu gammai, lai dziedātu TIK lielai publikai.
Un vēl (jei bogu pēdējais!) - pavērojot masas stadionā, jebkurš koncerts Latvijā ir pielīdzināms kā spēlēšana privātā ballītē. Kas savukārt dara jo patīkamāku sajūtu, kad biļetes uz DM Tour of the Universe stāv jau plauktiņā... |
