| Fish are friends not food | 12:30 |
|---|
|
Beidzot izspriedu ka jācīnās ar pusmūža krīzi un vakariem, kurus aizpilda Katja Puškarova, CSI un Oпера, un jāpāriet uz ko vēl nepiemērotāku. Svētdien 6:00 (SEŠOS NO RĪTA SVĒTDIENĀ!!!) aizlikāmies iekarot Daugavu. Sirmmāmuļa Daugava savukārt ieguva mūs ar reti pretīgiem laika apstākļiem.
Bet ar to vēl nebija gana. Vakar vakarā bija jāliekas uz vakara copi, jo mani pārņēma sajūta, ka šoreiz noteikti būs labāk. Var pat teikt, ka bija labāk. Lietus nelija, kamēr braucām turp, toties sāka to darīt tiko kā sākām riktēt laivu. Tādā mērenā pilinātājā, bez nekāda entuziasma braucām pēc manas desmitnieces. Lieki piebilst, ka man tā arī nekad nav izdevies izvilkt zaļsvārci, kuru likums ļautu likt uz pannas. Turklāt manā īpašumā esošais aprīkojums neko lielāku par divkilogramīgu līdakbērnu nemaz neļautu izvilkt. Bet tas viss pupu mizas. Katru reizi braucu ar domu, ka mans desmitkilogramīgais krokodīls mani gaida.
Ir jau diezgan neloģiska mums tā makšķerēšana - kamēr es svaidu smukāko (lasīt - spīdīgāko) kastē atrasto vizulīti, cienītais mētā vobleri, kas ir lielāks par manu vidējo statistisko lomu. Toties man vienmēr ir attaisnojums - tu jau mētā ar tādu troksni, ka kilometra rādiusā visa dzīva radība pamirst aiz šausmām.
Tā nu veidojās ideālais mūsu copes scenārijs - lietus pilina, vecais plunkšķina savus lopu izmēra voblerus un es purpinādama par idiotiem lietū plēšu zāles no upes dibena. Līdz idilli izjauca izsauciens - O! Rekur man desmitniece! Nu ko, īpaši nespringstot velku savu peldināmo ārā, lai pievērstos interesantākiem skatiem.
Vakara saviesīgā daļa sākās ar konferansjē kliedzienu - Bļin, toč desmitniece!
Īpaši laika pētīt, kā tas viss izskatās, man nebija, jo turpmākajās divās minūtēs cienītais pateica vairāk vārdu kā visas mūsu kopdzīves laikā kopā:
- Somas apakšā ir sveramā soma samērcē to!!! Nē, nevajag somu! Cimdus vajag, cimdus! Malējā kabatā cimdi! Nē, tikai kreiso cimdu! Nevajag cimdu - kameru, kameru velc ārā, fotografē! Kur bēgsi, nelien zem laivas! Bļin, aptīsies ap enkuru!!! Enkuru, enkuru velc ārā! Labo cimdu! Somu samērcēji? Nevajag somu, knaibles, knaibles!!!
Kamēr man apnika un es sāku burkšķēt. Ko man darīt ar vienlaicīgi izkliegtām piecām pretrunīgām pavēlēm?
Bildēs jau ierasts redzēt milzu zivis, bet, kad tu pār laivas malu ieraugi milzīgu spēcīgu muguru, žokli, kas tā vien alkst kaut kur iecirst savus asos zobus, tevi sāk pārņemt izmisums. Ja visās šausmenēs cilvēki bēg no ūdens monstriem, šauj un dur, lai no tiem atbrīvotos, tad kādēļ mēs cīnāmies, lai šito neskartu iedabūtu sveramajā somā?
Vienu brīdi laiva izskatījās tā, ka tur adatai nebūtu vietas, kur nokrist. Viens liels mučkulis ar diviem cilvēkiem, vienu zaļsvārci un nenormētu daudzumu makšķernieku devaisiem. Kamēr mēs braši cīnījāmies, lai dabūtu divpadsmitkilogramīgu zivi laivā, eholata, kura visu vakaru rātni ir rādījusi upes dziļumu un konstantu zivju skaitu,- nulle, izslēgusies. Man vienmēr ir licies, ka tā ierīce ir splašnaja pi@ģoš i provokacija. Vismazāk man patika fotografēšanas daļa. Kaut arī tas nozīmēja procesa beigu tuvumu, tagad visu spriedzi papildināja fakts, ka zivs ir laivā un gatava izārdīt visu tuvējo apkārtni ar savu spēcīgo asti. Jocīgā kārtā viņa to tomēr nedarīja un
nofotografējusies devās mājup. Manu žēlabaino "Vot tā, viņa ir beigta un nekur nepeld!" pavadīja astes cirtiens pa ūdeni un pilna seja šļakatām un prom bija. Tas esot pateicības sveiciens "Catch and release" faniem.
Un te nu, dāmas un kungi, divas no pārdesmit bildēm, kurās var kaut ko saprast. Pārējajās dominē auklas, kāti, rokas kājas un viss, ko ātrumā knipsējot varēja paķert laivas murskulī.
( te ) |
|
|
