| izjūtas pēc 15 gadiem uz slidām... | 11:56 |
|---|
|
pēdējo reizi slidots pamatskolas pirmajās klasītēs ar pabaisām, nenosakāmas sugas un izcelsmes slidām, pie skolas uzlietā 5x5m placītī... nopirktas smukas, baltas daiļslidošanas slidas, bruņojusies ar apņēmību piepildīt mazo sapnīti, braucu uz Jelgavu!
ieejot Jelgavas ledushallē, ieraugot mākslīgā ledus placi un bariņu nepacietīgu jauniešu, kas tā vien gaida signālu, lai mestos uz ledus, sāku atcerēties, cik daudz nepadarītu darbu palika mājās, un vēl miljons citu lietu kaut kur gaida... bet samaksāts ir, atpakaļ jau neiesi (pie kā cilvēci novedīs skopums?!)! rūpīgi aujot kājās savus baltos dārgumus esmu aizčammājusies, visi jau salekuši uz ledus, pa galvu pa kaklu metās uz visām pusēm, bremzē, met lokus, taisa piruetes, un man sāk likties, ka pirmajai reizei varbūt pietiks ar to, ka uzvilkšu slidas... protams, tas, kurš apsolījies būt vienīgais, kas nerēks par mani, cēli pieslido un pamāj ar mietu, ka ledus ir otrā pusē bortam, lai es lienot laukā! nu nekas jau cits neatliek... pirmām kārtām pārbaudu, vai margas ir gana stabilas! ar abām roķelēm turot bortu, kājelēm braukājot šurpu turpu, secinu - laikam jams turēsies arī bez manas palīdzības, bet drošs paliek nedrošs pusapli apslīdu riņķī ar vienu roku uzmanot margu! galu beigās, neesmu taču nākusi, vaktēt halles bortus, lai administrācija algo tam cilvēkus! attālinos, paliekot tomēr drošā attālumā - esmu pienākuma un atbildības cilvēks! pēc pirmā apļa sāk likties, ka jūra pie ceļiem, cēlā gaitā slīdu riņķī, bīstami sašūpojoties tikai tad, kad kāds ārprātīgais nez kur steidzas un pašaujas man garām ar orkāna cienīgu vēja pūsmu! novēršu skatu no savu daiļo apavu purngaliem, lai uzmestu aci, kas notiek visapkārt, sāku dungot līdzi mūzikai, kas brēktin brēc pēc aizmirstības, liekas, esmu dzimusi slidošanai... līdz brīdim, kad sajūsminoties par ātrumu uz brīdi aizmirstās robiņi, kas piemīt daiļslidošanas slidu sliecēm... sastapusies aci pret aci ar mākslīgo ledu, secinu, ka tas ir tik pat auksts kā parastais! kad nu tas ir izpētīts, ir doma celties! domai kā tādai nav ne mazākās vainas, bet uzslienot vienu kāju un slieces un cenšoties uz to atspiesties, rodas superīga slīde, kuras rezultātā nolemju nekur nesteigties un vēl pabaudīt mākslīgā ledus valdzinājumu... mazliet iedragātu uzticību slidu robiņiem turpinu savu riņķojumu ap stadionu, šķiet pat iekļaujos vidējā bara ātrumā, bet arī šīs pārliecības mūžs ir īss... man kā stāvošam prīmulu podam panesās garām slidotājs, kurš iespējams ir Bandīta laikabiedrs... nu ok, varētu būt pat visi 3/4 gadi, bet augumā, varētu vienā mierā izslīdēt man caur kājām, ja vien tās nervozi netiktu turētas drošā attālumua viena no otras...
vairs nejūtos kā cēls gulbis, kurš izmet vakara līkumu ap ezeru, bet gan kā cits gulbim radniecīgs radījums... kā gan viņu sauca, neatceros, bet saka viņš 'pēk - pēk'...Oma:  sleepy Skan: def leppard/adrenalize |
|
|
