mākoņa sviesta cibiņa - Komentāri

Reiz sensenos laikos Zvejnieks RTU lasīja filosofiju. Neatceros tēmu, bet ideja bija tāda - nevar nevienu tiesāt pirms nezin visus viņa rīcības apstākļus. Piemērs bija par to, ka sievietei uzgaidāmajā telpā kāds sāk uzmākties vai ņemt somiņu nost, bet otrs vīrietis, kas atrodas telpā, neliekas ne zinis. 100% ka viņu uzskatīs par ņergu un izdzimteni. Bet cik % par tādu uzskatīs, ja zinās, ka viņš ir mikroķirurgs un brauc uz maza bērna operāciju, un katra viņa trauma var nozīmēt kļūdu operācijā?
Tā es piektdien stāvēju lietū ar švammi un ūdens šļūteni rokās un mazgāju Meņģeles dubļus no mašīnas. Kaimiņi acīmredzot nosprieda, ka tai nu gan visi nav mājās. Bet ko padarīsi, ja otras tādas iespējas "na haļavu" nomazgāt mašīnu tuvākajā laikā nebūs un lietus nespēj noskalot piekaltušos dubļus no mašīnas sāniem?
Savukārt vakar, kad laiks apmācies un mākoņi pošas uz slapināšanu, es ar vistumšākajām saulesbrillēm, aukstiem sviedriem klātu degunu, gāju ar bandītu uz blakuspagalma atrakcijām. Ej kādam iestāsti, ka migrēnai līdzi nāk nenormāla jūtība (jutība?) pret gaismu un vislabprātāk es nosnaustos kādā no Drakulas zārciņiem pils pagrabā, kur dienas gaisma neiespīd. Bet tas netraucē cilvēkus skatīties uz mani kā uz abstinences mocītu mamašu, kas pēc trīsdiennieka izvedusi savu atvasi svaigā gaisā.
Kaut kad sen atpakaļ gandrīz zaudēju samaņu tramvajā. Paspēju izlikties no tā kaut kur maskačkā. Sēdēju pieturā uz ietves malas un domāju, cik gan debilā situācijā viens cilvēks var nonākt. Kurš noticēs, ka Maskačkas vidū, neko neredzošu skatienu uz ietves malas sēž nevis piedzērusies slampa, bet studentiņš, kas braucot no universitātes gandrīz noģība tramvajā?

Cilvēks ir tik pārņemts ar sevi.
Ar savām pasaulē lielākajām problēmām.
Ar savu baltāko patiesību.
Ar savu smalkāko gaumi.
Ar sevi.