- .
- 4/17/21 10:59 pm
" Manas acis pildījās asarām, bet raudāt nebija iespēja. Raudāt ir nodot. Skaņu norīt un nekliegt, es pieņemu visus mammas sitienus un arī dažreiz asiņo deguns. Es neapdošos, es zinu, ka es esmu vērta mīlēt un šis un šis viss, kā viss pārējais, ir tikai pārbaudījums, lai zinātu cik stipra es esmu. Mam, es esmu ļoti stipra. Tici. “žvinks” pa ausīm
-vācies krupene palādētā!,
Un es klusi aizgāju, nesakot ne vārda, nepieliekot soli, neizrādot nevienu no milijons emocijām . Tāda ir spēle. Es zinu kā būt stiprai. Tā ir tikai šodien.
Es gaidu uzņemšanā. Manas rokas klāj jauni zilumi vēl tādi smieklīgi vecāki dzeltenumi, mans deguns iespējams ir lauzts un es esmu ļoti nokritusies svarā. No manis nes netīrība, jo ir tikai trešdiena un līdz vannas dienai vēl nedēļa un 3 dienas.
Mani pieņem sieviete gados
- Es zināju, ka viendien Tu atnāksi. Tu pārlieku daudz zini par šīm lietām un vainām. Man bija nojausma, ka ar Tevi kaut kas nav labi un viendien tev vajadzēs balstu. Tu esi viens no tiem stipriem.
.. – un atkal - un atkal šie vārdi ! jā, es esmu, es tik ļoti cenšos. Iekšā derdzas, vai šī ir tā pati spēle? Vai jau cita.
Ārsts mani apskata un daudz reizes šūpo galvu. Es brīžiem nevaru saprast un nedrīkstu jautāt arī - kaut kas ir salūzis manā ģimenē vai arī manī? Jeb tā vēljoprojām ir spēle, kuras gaitā mums ir jāmāk staigāt tā ka grib citi un runāt tieši to, ko vajag dzirdēt. Es neprasu. Es tikai māju ar galvu un saku “labi”.
- Es tevi pašlaik atlaidīšu mājās, paņem dažas mantas, to, kas Tev dārgs un rīt mēs tiksimies šeit pat .
- -labi
Nakts. Mam smejas.
gaiss ir dusmīgs.
Viņa uzvāra ūdeni melnajā katlā un lej man pāri pleciem. Mana āda čokurojas zem tvaikiem un es apturu kliedzienus aizspiežot muti.
_ - jūti!!! Es gribu, lai Tu jūti manas sāpes!!! Tā es jūtos, kad tu stāsti, kas mājās notiek svešiniekiem! UN nākamā zvelme ar verdošo ūdeni pārgāžas pāri galvai un rokām.
Pēdējā šalka tika uz vēdera un katls ietriecās sejā.Pasaule ietinas. Tumsa.
Rīts. Pelējums.
Es rūpīgi pētīju savu ķermeni, čūlas uz rokām, kājām, vēders - laikam vistrakāk. Sāp, bet var izturēt. Abas acis sarkanas, lūpa pārsista. Es svīstu arī un man nedaudz sāp.
Un ja nu viss ir tomēr tā ir spēle? Ja aizmukšu un es zaudēšu. Zaudēšu mammu, māsu, brāli… ģimeni. Es klusi pielavos pie mammas durvīm un ieskatos istabā. Mamma smaida, es nedaudz nobīstos no asa un strauja apskāviena. IR TIK SILTI. Mana mīļā mamma.
Un viss ir labi. Mamma smejas un mēs gatavojamies brokastīm.
Es uzvarēju."
- 0 commentsLeave a comment
- 3/13/21 01:25 pm
- Un te nu esmu. Ir labās dienas, ļoti gribas jokot, iesaistīties sarunās un pat kādam pieskarties. Kad var gulēt maz, bet paveikt tik daudz. Ne īsti uzskatu ka mans IQ būtu augstāks vai pat līmenī ar vidējo, bet jaunas lietas un svaigas grāmatas man padodas ļoti viegli. Dažkārt burti lēkā, it sevišķi, kad enerģijas ir pārāk daudz.
Dažreiz es piedzeros - jo nevar vairs savādāk- jo liekas, ka es piepūtīšos no visām tām domām un plāniem un pārsprāgšu miljons gabalos. Neviens to vairs nesalasīs.
Bet dzert nav labi un es cenšos nē. Ir brīži, kad liekas, ka es aizmirstu ka esmu cilvēks vispār, man liekas, ka es esmu upe, un es līgojos un šūpojos un manas rokas paliek kā želeja, ļurrīga, vijīga, kauli mīksti un iespējams nav vispār. Tas nesāp. Tā vienkārši ir. - 0 commentsLeave a comment
- 3/12/21 07:49 pm
- Dienas paliek garākas un naktis īsākas, dažkārt tās izdzēšas no mana ritma pavisma un liekas, brīžiem un bieži, ka man nemaz neprotas gulēt.
Tas par miegu.
Nemiers - lūk par ko es vēlējos runāt. Manā galvā pēkšņi ir tik daudz domu. Miljoniem. Un katrai domai būs vēl vismaz dažas pieklājīgas un nepieklājīgas idejas, kas noteikti un tagad vajadzēs īstenot.
Šodien es spēlēšu ģitāru, rītdien klavieres, parīt es zīmēšu un tad skriešu, taisīšu ēst un iestāšos skolā un papildus iespējams paķeršu vēl vienu darbu, jo drīz vajadzētu arī nopirkt māju.
Mašīnu saprotams un daži zobi jāsalabo un iespējams anglene vajadzētu uzlabot, bet varbūt latviešu un jāpalasa par skolām. Es metos no izlietnes līdz degļiem un dzēšu sveces, kas nav aizdegtas un griežos riņķos un riņķos un atkal.
Un tad es eju skriet, un nakts un manas domas, man dzenas pakaļ kā izsalkuši vilki.
Es apstājos. Es raudu. Bet tas sasodītais slapjums, pārvēršas mēmos kliedzienos. Viss tukšs, gaiss sāp.
Es slāju mājās un ķeru savus sirdspukstus, aust rīts.
Es pārģērbjos, salieku dienas maizi un braucu uz darbu, es zinu ka nav gulēts, bet gan jau - gan jau tā arī var un diena paies kā visas citas. Es esmu labā omā, labā spēkā un lieliskā garastāvoklī. Es parunāšu ar visiem, pateikšu daudz un dažus labus jokus, strādāšu ātri un pavisam arī nejūtas, ka nav gulēts. Enerģijas ir tik daudz.
Nosolos gulēt, kā tikko tikšu mājās.
Bet tur jau gaidīja visas manas domas un darbi un ārprāti. Es zinu, zinu, es jūku prātā, tā ir, bet tāpat kā jukt prātā lēni, es tai pašā ritmā.
Pēc 3 negulētām naktīm man izdevās aizmigt uz vakariņām. - 0 commentsLeave a comment