- 3/12/21 07:49 pm
-
i_vDienas paliek garākas un naktis īsākas, dažkārt tās izdzēšas no mana ritma pavisma un liekas, brīžiem un bieži, ka man nemaz neprotas gulēt.
Tas par miegu.
Nemiers - lūk par ko es vēlējos runāt. Manā galvā pēkšņi ir tik daudz domu. Miljoniem. Un katrai domai būs vēl vismaz dažas pieklājīgas un nepieklājīgas idejas, kas noteikti un tagad vajadzēs īstenot.
Šodien es spēlēšu ģitāru, rītdien klavieres, parīt es zīmēšu un tad skriešu, taisīšu ēst un iestāšos skolā un papildus iespējams paķeršu vēl vienu darbu, jo drīz vajadzētu arī nopirkt māju.
Mašīnu saprotams un daži zobi jāsalabo un iespējams anglene vajadzētu uzlabot, bet varbūt latviešu un jāpalasa par skolām. Es metos no izlietnes līdz degļiem un dzēšu sveces, kas nav aizdegtas un griežos riņķos un riņķos un atkal.
Un tad es eju skriet, un nakts un manas domas, man dzenas pakaļ kā izsalkuši vilki.
Es apstājos. Es raudu. Bet tas sasodītais slapjums, pārvēršas mēmos kliedzienos. Viss tukšs, gaiss sāp.
Es slāju mājās un ķeru savus sirdspukstus, aust rīts.
Es pārģērbjos, salieku dienas maizi un braucu uz darbu, es zinu ka nav gulēts, bet gan jau - gan jau tā arī var un diena paies kā visas citas. Es esmu labā omā, labā spēkā un lieliskā garastāvoklī. Es parunāšu ar visiem, pateikšu daudz un dažus labus jokus, strādāšu ātri un pavisam arī nejūtas, ka nav gulēts. Enerģijas ir tik daudz.
Nosolos gulēt, kā tikko tikšu mājās.
Bet tur jau gaidīja visas manas domas un darbi un ārprāti. Es zinu, zinu, es jūku prātā, tā ir, bet tāpat kā jukt prātā lēni, es tai pašā ritmā.
Pēc 3 negulētām naktīm man izdevās aizmigt uz vakariņām.