| |
[Feb. 17th, 2016|05:53 pm] |
"PIEKT. 8.7. 9:50
Adata cauri baltajai līgavas ādai duras zilajā vēnā. Tā ieduras dziļāk, nekā vēlas, un atkal iznirst un iedzeļ savu metālisko mēli miesā.
- Kā tad tā, nevaru trāpīt, sēdi pavisam mierīga, es vienkārši nevaru atrast to vēnu, laikam jāņem citur.
Veselīgi mīksta māsiņa atkal paceļ adatu gaisā un atkal iedur. Balti tērptas sievietes plūst man garām kā eņģeļu straume, un mana roka ir auksta kā nāve. Kaut kur dziru sievietes meitenīgos smieklus un skatos uz māsiņas ilgviļņiem, kad adata jau atkal iznirst no miesas.
- Nu, kas tas ir. Mierīgi, pavisam mierīgi, nav par ko uztraukties.
Galva kļūst vieglāka, un acis paceļas debesīs. Asinis melni līst mēģenē, un māsiņa smaida.
- Nu tā, tomēr dabūjām pavisam tīras, skaistas asinis. Paņemsim vēl trešo.
Es saploku par ādu ap kauliem un paceļos lidojumā. Zvaigznes strūklām šļācas man acīs, un ausīs dun tumšās asinis. Kāds steidzīgi runā augstā un saspringtā balsī, kaut kur zvana telefons, un es zinu, ka man jāatbild.
Kad atveru acis, māsiņas roka uz manas sejas ir kā vēsa mīkla. Skatos viņas bezkrāsainajās acīs un piepeši redzu visu. No viņas acīm man virsū gāžas tūkstošiem gadu, pilni kauna, pakļaušanās un sāpju. Redzu smaidošas mājasmātes, čukstošas maukas, lētus krāšļus, korsetes un pārlauztas ribas. Man virsū plūst tūkstošiem izlietņu, priekšautu, zīdaiņu autiņu, higiēnisko saišu un epilācijas krēmu. Pēc tam celulīta ciskas, sakropļotas pēdas, skropstu izliecēji un uzacu pincetes. Kaut kur miljoniem sievu izkliedz ciešanas, āda asinīs, ķermenis sadauzīts un pakļāvīgās acis aklas no bailēm un pazudušas mīlestības. Viņu grūtniecības strijas uzplīst, un viņas kā mazas meitenes skrien pelēku vīriešu kailajos klēpjos. Desmitiem nažu izlauž asiņainu ceļu tumši sarkanās vagīnās, un geišas baltām sejām dejo tējas namiņu krēslā, un musulmanietes, tumsā čaukstinot tumšos apmetņus. Redzu, kā viņas guļamistabā paklanās saviem resnajiem vīriem un atkal pakļaujās. Tepat man priekšā tūkstošiem izvarotu ķermeņu, klusu šņukstot, guļ mežu tumsībā, un tiesneši nosodoši noskata viņu svārku garumu un kakla izgriezuma dziļumu. To taču viņas gribēja. Cenšos aizvērt acis, taču putekļsūcējainas auklītes ķiķinādamas skrien man pakaļ, augstpapēdenes berž kājas, kūku receptes un pornožurnālu centrālie atvērumi kā melns lietus krāsotos matos. Aizās pamestas meitenītes raud par auksto nāvi, un mātes kliedz dzemdību zālēs. Pedofili atkal aizskar nevainīgos, un tēvu izvarotas meitenītes trīc sārtās bērnistabās. Sekretārītes ķeras man pie rokām un smaida, supergariem nagiem aptvērušas savas kafijas kannas, filipīniešu pārdotās līgavas, par sievietēm nokrāsoti bērni kliedz neona gaismu jūrā. Mauka, padauza, sasodītā mauka, viņas sauc un bez atļaujas plēš mani aiz matiem. Tālruņu klausules iekārē elš bērnu sacaurumotajās ausīs, un mēteļa virinātāji draiskojas meiteņu fizkultūras stundās. Redzu mammu un omīti, Līsu, Tīnu un sevi, un mēs par godu saviem vīriem nogriežam pirkstus, sadedzinām savus ķermeņus viņu klēpī. Dzirdu nosodošus smieklus un skatos, kā armijas paņem priekšā mazatalgotas sievietes ar visām viņu šujmašīnām, kā sērijveida slepkavas uzšķērž skaistules, nozibot siekalām uz mēles. Minisvārki un bosu uzmākšanās kā vējš virpuļo man galvā, un direktori, politiķi un vēstures dižvīri smejas savā his story, cigāriem pelnojot uzboztajās kaklasaitēs. Kaut kur slaikās formās tiek štancētas bārbijas un smaida misenes, mīlnieces gorās savās rožu gultās, palagi no mirušajiem bērniem sarkani. Filmu supervaroņi un pasaku prinči izglābj torņos spiedzošās bezsmadzeņu daiļavas, un mačo sprediķo par peņa pārākumu. Ūsaiņi aizstāv doktora darbus par sieviešu smadzeņu kapacitāti, un atkal kaut kur vīrs sit sievu, tēvs meitu, brālis māsu, un bailes turpinās. Mana seja ir tumša no asinīm, un viss ir manī. Viss. Visspēcīgais Dievs, mīļais Jēzu, svētī mūs, Ziemassvētku vecīt un apustuļi, tūkstošiem praviešu, rūķīši un sludinātāji, pāvest ar kardināliem. Ak, jaunava Marija, tu, cēlākā starp sievietēm! Paradīzes vīrišķīgajā spožumā viņi uzsit cits citam pa muguru. Es atgirežos uz sārta, mati sarkani no burvestībām, un dzirdu, kā mani brāļi smejas mana tēta balsī, un viss turpinās un nekad nebeidzas. Brīvība, brālība un vienlīdzība, asinis plūst un krūtis ļengani nokarājas virs sirds. Esmu tajā piedzimusi. Tas man ir dots. Viss sabojāts jau iepriekš. Zinu, ka vairs nevaru turpināt, ka viss ir beidzies, ka es atgriezīšos un vairs neatgriezīšos."
Kira Poutanena "Skaistā jūra" |
|
|