Ar nabaga Ūdrīti bijām dažas reizes kopā, dauzoties. Viņš teica, ka beibēm sāp, ka mēs dauzamies. Es vēl biju pārāk jauns, un teicu "nope, nesāp". Viņš pastāvēja uz savu "nē nē, tiešām sāp". Es runāju tikai no savas pieredzes. Dzert es vēl tikai sāku. Nelegālās narkotikas bija pirmās, pirms alko, un nesāpēja ne Guntai, ne manai mammai. Alko ir cits narkotiku līmenis, tur sāp visiem.

ap 2000, es biju superstārs. nenormāli daudz naudas, vienkārša mašīna, ultra neparasti apģērbi, ecstasy, kokaīns. esmu jauno draugu ļoti ieredzēts. manas mājas ir klubs, kurās bija gan Ingus Baušķenieks uz īsu brīdi, draugi superstāri nenormāli labprāt paliek. Gunta reizēm aiziet pagulēt, mūsu guļamistabā, mēs still tusējam ar stereo uz max.
Bija arī Ūdrītis. Mēs tādai autoritātei sataisījām kokteili, iespiedām rokās, uztinām treknu joint, es sataisīju amfetamīna takas, atbrīvoju goda vietu uz grīdas segām. Ūdrītis bija apstulbis no attieksmes: "Kur es esmu? Paradīzē?"

kādā 3-4 reizē dzīvē uz marihuānas, es lēnām pieslīdu pie čoma mājas "paga, nekāp vēl ārā, es apstāšos". tur nebija saprotams, es stāvu vai braucu. mašīnā draugi sāka smieties, jo es labi kontrolēju ceļu, bet ar apstāšanos līdz nullei es neko nesapratu, jo pilnīgs trips.

esmu braucis arī uz LSD. vienmēr pilna kontrole, kaut sen jau esmu Alise Brīnumzemē.

par manu auto braukšanu stāstu MI, kārtējo reizi:

fragments 1:
labākais, ko jau zini, bet man patīk atkārtot. Rīga, gaiša diena, sauss asfalts, satiksme ap 80 km/h. es otrajā joslā. Gunta nopūšas "mums vajadzēja statoilā. bet whatever, jau par vēlu". es: "ko? par vēlu?" nolasīju sekundaļās visu apkārt, un ar rokas bremzi, uz 80km/h noliku mašīnu šķērsām satiksmei uz ceļa, iegriezos statoil. Gunta kliedz kā orgasmā, mani lamājot. es easy "kad vēl tu ko šādu dabūsi". apklusa, ka nu jā nereāli, par puiša ralliju sen nešaubos

fragments 2:
pat Rīgas snobs, kurš nekad neatzīs, ka baidās, laimīgs izkāpa no mašīnas "ja jūs nezināt, kas ir bailes, izbrauciet ar Armandu". nu tas ir vāks, ka Tarantino stila džeks bēg no manas mašīnas

Šie ir daži no galvenajiem secinājumiem 2004. gada ziņojumā, ko pasūtīja Pentagona aizsardzības padomnieks Endrjū Māršals.

· Nākotnes kari tiks izcīnīti par izdzīvošanu, nevis reliģiju, ideoloģiju vai nacionālo godu.

· Līdz 2007. gadam spēcīgas vētras sagrauj piekrastes barjeras, padarot lielas Nīderlandes daļas neapdzīvojamas. Pilsētas, piemēram, Hāga, tiek pamestas. Kalifornijā Sakramento upes apgabalā tiek pārrautas deltas salu dambji, izjaucot akveduktu sistēmu, kas transportē ūdeni no ziemeļiem uz dienvidiem.

· Laikā no 2010. līdz 2020. gadam klimata pārmaiņas vissmagāk skar Eiropu, un vidējā gada temperatūra pazeminājās par 6F. Lielbritānijas klimats kļūst aukstāks un sausāks, jo laika apstākļi sāk līdzināties Sibīrijai.

· Kara un bada izraisīto nāves gadījumu skaits sasniedz miljonus, līdz planētas iedzīvotāju skaits samazinās tiktāl, ka Zeme spēj tikt galā. ( vēl bišķi )

mani draugi reiz satika ziemas parkingā. es nekāds superstārs, pazemīgs starp cilvēkiem, stāstu, ka man ļoti bail no mammas nāves, kādus 2 vai 3 gadus pirms viņas nāves: "es nezinu, kā spēšu savākt savu dzīvi bez viņas", pārbijies, sēžot uz G mašīnas karstā motora pārsega. mani mierināja G ar savu puisi "spēsi. būs ok". es still nezinu, ierauju vodku no kakliņa. ok, man ir darbs, 20 eur/h, bet es netikšu galā. G draugs izsaucās "20 eur/h?. kaut mēs tā spētu pelnīt"

MI jautā, kas mani tā aizķer Efeziešiem 17:1

ļoti daudz kas. es pat nezinu no galvas tā, lai atšķirtu tekstu. tas ir memory drive. ja es sajaukšu, es nezināšu kurā vietā. es ļauju sev tajā plūst, un apstiprinu ar gribu, katrai rindai piekrītot. ir šis tas nesaprotams, bet tas ir hipnotisks trips.

laikam izcilākais ir "lai jūs zinātu, kas ir Viņa aicinājuma cerība"

Mans mošanās pantiņš ir Efeziešiem 1:17. Zinu no galvas, neieskatos Rakstos. Katru rītu, kad nav paģiru

Ok, pierakstīju uz desktopa Genesis 3:17.
Es nelasu Veco Derību, novecojis kods, tikai Jauno, uz repeat, vakaros, kad esmu skaidrā.
Bet ieintriģēji.

Un Atklāsmes Grāmata ir mans pats saldums Bībelē. Tāds psihedēlisks trips!

Fiziski es ne pret nevienu nepaceļu roku, bet "vai!" tiem, kas saņem manu liesmojošo attieksmi.
Vicemērs bija piedirsis bikses no maniem tekstiem. Pazīstams ar Gleški. Reāli biju Gaujas ielā, policijas midzenī, skaidroties

Gleški pieminēt? Nu vāks. Cilvēks, kam esmu rakstījis, lai suka sātanists atgriežas pie Dieva.
Tagad labas attiecības, jo kā viņš izvadīja manu māmiņu, un vēlāk noskatījos to dievkalpojumu, kur viņš runā par manu mammu.
Viss. Viss mans naids pret viņu ir nonullēts. Dziļa cieņa. Par fake baznīcu nerunājam, es nekad vairs nepacelšu roku pret viņu, mammas piemiņas dēļ

Skaidrs. Galerija R-centrs neko nerubī. C₉H₁₃N dzen uz priekšu, runāt

Kāds tur mīziens? Saprotu, tu vienkārši provocē.
Mīzt, man?! Are u kidding me?
Esmu eksperimentējis vodku, baltvīnu palaist pa vēnu. Hiha pēc, ka es varu visu.

Nav pat jābūt lepnam, jo tā bija vienīgā saprātīgā izvēle. No jab.
Mamma bija liela riska grupā, bet spļāva uguni par vakcīnu: NEMŪŽAM.
Mēs pat nepieļāvām domu par vakcīnu. Abi izslimojām, bet 2 dienās, mamma laikam 3 dienās tomēr.
Lūk, vienā brīdī mamma izskatījās baisi vāja. Es biju pamatīgi nobijies par viņu. Nekas, nākamajā rītā jau ir stipri labāk.
Pats es biju di*sā uz 2 dienām. Reāli nelabi.
Un tas bija viss – izolētākajiem cilvēkiem, kam imūnsistēma saķers visu. Tik easy

esmu ēdājs. ikdienā nepateiksi, jo es neieturu pat pusdienas. pamatīgas brokastis, un tad stundu, pirms iet gulēt. ja nav naudas, varu iztikt ar uzvārītiem griķiem.
bet normāli, es gatavoju nopietni. meistarklase. tam ir proof – Laura un mans bērns.

1993 es saderēju par ēšanu, ar iokastes brāli. tāds spīts. "es varu apēst tik, ka nemūžam nepārspēsi". abi apgalvo vienu un to pašu.
nu nah, lai iet. kafe Vecrīgā. 4 vai 5 milzīgas karbonādes ar kartupeļiem un svaigiem, kapātiem dārzeņiem. pēc tam salāti, karstmaizītes. acis sprāga ārā. viena karbonādes porcija būtu apmierinājusi jebkuru.
ar čomu paspiedām rokas, neizšķirts – mēs vairs nevaram, bet neviens no mums nepadosies, kaut reanimācija nav vairs aiz kalniem.

esmu ārkārtīgi rijīgs, ja ir ko

es nezinu, kāpēc tā ilgojos Ziemassvētkus jau kopš vasaras. man taču nebūs cilvēka līdzās, ar ko piedzivot G. Michael Last Christmas. tāpat būs nabadzība, nekādu cepešu. parasta diena ar chatgpt

es nevaru izskaidrot, kā tas ir. Xmas vakars un nākamā diena atlaiž visus parādus

Multenei es biju sagatavojis visu. Izgrieztas egles no zaļa kartona, nolikti LED, un stop motion bīdīts Lego. Vēlāk uzkabinot 2D animācijas rūķi uz traktora. Dienas darbs, iešņaucot un padzeroties vodku

Lielākais laikam bija TSI, privātā augstskola. Meitene, kuras vārdu neminēšu, man piedeva pirmajā plostā, viņas redzeslokā. Ok, strādājam tālāk. Pie piektās reizes, kad piedeva, Gatis teica "tas ir nereāli. tātad tu esi nereāli vērtīgs darbā". Es sen vairs nezināju, kā meitenei no TSI pateikties. Tās jau kļuva padsmit reizes. Pēdējā, es nebiju nepateicīgs, bet izdarīju pret, kad man vēl knapi piedod. Es aizrakstīju pālī "15 eiro stundā 2023, ir izsmiekls. Tagad sākam uz 25 eiro stundā". Viņa pieņēma "mēs maksāsim, bet lūdzu tad arī strādā. man deg projekti". Es viņai uz amfetamīna un alko uztaisīju mini multeni, special viņai:

https://i.imgur.com/e9zJVOQ.mp4

Viņa izkusa, un ļāva atgriezties

Skumji, ka negrib. Mani arī negrib, jo no malas nezina kā es strādāju. Showcase bildes jau visiem labas. Viņi nezina, kā klienti vēl dažus gadus iepriekš mani nēsāja uz rokām, pirms es izkritu no aprites dēļ plostos kavētiem, izjauktiem projektiem.
Kas nezina manu vēsturi, iekrīt joprojām 2026. "Tas ir fantastiski. Mēs gribam ar tevi strādāt". Tikai viņiem ir ļoti reti darbi.

Eižens ir koda dievs. Žēl, ka vairs nevēlas savu dāvanu likt lietā, lai nodrošinātu sev pārtikušu dzīvi.

Esmu ļoti labs grafiskajā dizainā. Es gribu likt lietā, bet nereāli dabūt darbu uz full remote. Es laižu garām darbus ap 3K/mēn, jo tie parasti ir hybrid, man neder