Mīľo salavecīt, gribu septermbri visu cauru gadu.

Nebūs man šomēnes kindles, es turpinu pati sev brutāli atņemt naudu. 20 lati kancelejas precēs - lol.

Wuaaaah , paga, paga, paga - viens tēvainis cibā pasaka "parā pupus!" un visa cibas sieviešu populācija ir tā sašutusi, ka pasaules gals? Es laikam pārāk bieži tusējos tēvaiņu kompānijās, lai ko tādu uztvertu personiski. Es jums varētu pastāstīt, ko es TIEŠĀm uztvēru personiski, bet tas bija citos internetos un man vēl joprojām asinis vārās, kad par to atceros, tāpēc labāk nerunāšu, bet katram jau savs laikam. Man tikai laikam jāpieņem, ka CIBAS meitenēm PUPI - tas ir kāds neaizskarams svētums.

Kurš huljagāns pa naktīm uz miera ielas gāž podus (literally)?

Es tiešām varētu laikam skatīties dajebkādus seriālus un filmas, ja vien tās un tie būtu par bibliotēkām vai grāmatu veikaliem. Vienalga kādā kvalitātē.

Man būs lazanjas vakars. Kādreiz taču jāsāk nopietni gatavot ēst un taml.

Ienācās ideja mācīties norvēģu valodu, lai nebūtu jāpērk komiksi veikalā, bet var lasīt tos, ko mēs ražojam. Goddamn egmontam kaut kāda jubileja vai kas - donaldžurnāli nāk kaudzēm.

Stillste stund esot taisījusi speciālu dziesmas remiksu priekš Buffy the vampire slayer. Lai cik ļoti man pats seriāls patiktu vairāk vai mazāk, šitā kombinācija man šķiet kaut kas neiedomājams tomēr.

IMHO bītli salīdzinot ar prodigy ir kā tāds kantoris 04.

Ej nu saproti kaķus, nopērc viņam tādu foršu bumbiņu, tā ripinās un pat atsperās pret sienu un taml., bet nē - plastmasas dakšiņas un saburzīti papīri - YAMMY!
Raitis grib bruņurupuci. Iesākumam. Ņemot vērā mūsu apsēstību ar seriāliem, varu derēt, ka nosauks viņu pat mr. turtle. Es jau nu nosauktu par sheldon. Gan jau otro tā nosaukšu. Mājdzīvnieki lol.

Man patīk šie laikapstākļi. Ja nu galīgi negribās staipīt līdzi lietussargu, jāuzvelk tāds vis-wet-ākais T-šerts.

Sēdēt mājās un neko nedarīt galīgi nav interesanti. Interesanti ir sēdēt un neko nedarīt darbā.

Kleitā es tomēr jūtos stulbi.

Loģiski, ka esmu tā iesēdējusies un aizsērējusi, ka mani nekas vairs tā neizklaidē kā visādi derdzīgi sieviešu problēmu diskusiju portāli, jo, bez šaubām, ķiķināšana par viņu nespēju pašām atrisināt savās ģimenes problēmas, liek man justies viedai kā muhamedam. Tomēr es citreiz apskaužu tās sievietes par to vien, cik unikālas viņas jūtas. Nav jau tā, ka es neapzinātos, cik superforša un seksīga un interesanta es esmu vismaz kādai daļai no vīriešu populācijas, jo visi pēc kārtas vai visi uzreiz man arī nav nepieciešami, bet man tas tomēr šķiet bik par traku - uzskatīt uzticību par attiecību pašu galvenāko stūrakmeni un svēto grālu, un vislielāko grēku. "Ak, kāds briesmonis!!!", "Pamet viņu uzreiz, viņš nav tevis vērts!!!", "atļaut ko tādu ir zem tava goda!!!" un tamlīdzīgi padomi ir basic. Jo visā pasaulē esmu es viena pasaules naba, jo nav nevienas labākas par mani, jo, ja reiz viņš ar mani sasējās, pat uz svešu dekoltē vairs skatīties nedrīkst nekādā gadījumā blah blah blah. Kur tās sievietes rauj tik spēcīgu pārliecību par savu vērtību? Jo ilgāk ES dzīvoju attiecībās, jo absurdāka man šķiet mūžigās uzticības tēma. Man ir vienārši žēl, ka tagad MANIS dēļ, vīrietis ir ielikts krātiņā uz, kā tas šobrīd šķiet, visu mūžu. Bet viņam jau arī to nevar iestāstīt.

UPD. Oj, es nemaz nepieminu tadas "šausmas" kā divi cilvēki laimīgi brīvās attiecībās - izrādās, nekā slimāka attiecību pasaulē nav.

Es zinu, kā jūtas cilvēks, kas nešķiet sev neglīts un kā jūtas cilvēks, kas sev šķiet neglīts, bet es nekad nezināšu, kā jūtas cilvēks, kurš ir tiešām skaists.

Kas tā par tādu ideologiski tīro jaunatni akalakaa strādā, pilnīgi vai nenobrīnīties.

Tā paňēma asinis no vēnas, ka pastrādāt nevar, bet līdz atvaľinājumam vēl 6 stundas.

Būs laikam jāiet nopirkt jaunais mensona elbums. Ir sajūta, ka vajag.