Sakārtoju pilnīgi visu emailu, jūtos kā absolūts varonis tagad.

Nekad neesmu lasījusi Murakami. Ir varbūt ka vērts?

Man jau ir sajucis, cik gadi.

Kaarteejaa seriaala maratons diezgan skarbs - 11 sezonas. Gruuti, ja noguruma pakaape peec darba ir aptuveni "ooo mums veel ir piens, jaauzvaara teeja, lai var padzert alu". Pa kuru laiku lasiit 8k lpp romaanu arii nav skaidrs, jo TIK ilgi es, piedodiet, vannaa nevaru noguleet tomeer.

Tāpat kā kaifs nav beigt, kaifs ir būt uzbudinātam - prieks ir meklēties, nevis atrast. Tāda, lūk, manas dzīves traģēdija.

Iemanījos telefonu pazaudēt darbā kaut kur makulaturā. Beidzot kas labs notiek!

Gultas vairs nemaz nav tik dārgas, izrādās.

Man gribas parunaaties. Nee, vispaar chiiksteet man gribaas. Tas gan baigi labi izklausiitos tipa - 'wee, man ir labi apmaksaats darbs, forshi koleegji, jeedziigi priekshnieki un, shnjurk, veseliigas attieciibas ar normaalu puisi, kursh pienjem mani, kaada esmu, un prot apmierinaat seksuaali, un, shnjurk, mums ir dziivoklis centraa, kur taisiit sapnju remontu un ak vai vai daudz mantu, ko man vienmeer gribeejies un chomi, ar ko iet cerd un gjimene nejaucas manaa dziivee un vinja maate muus liek mieraa un viss tik forshi, tik forshi un mees iesim uz operu un, snjurk, cik nelaimiiga es esmu!' Aarsteeties man vajag.

Nekustamais īpašums ir kā nevainības zaudēšana - nav vairs nekāda before. Nekad vairs, tikai after. After un after un after un tas viss prasa nervus, laiku un naudu, pat ja esi gatavojies tam bez maz visu dzīvi. Un tad kaitina, kad visi pēc kārtas dod padomus, katrs pats savējos, stāsta, ko tev vajadzētu gribēt un ko nē, kurš stāvs būs disaster un kurš nebūs [pārsvarā visi ir nu "šausmas, nekad nekad"] Un "kāpēc dēļu grīdu????? Tu NETIKSI GALAA!!!! Jo es zinu labāk ar ko tu tiksi galā." Un kamēr tev nav mantas pārvestas, nebūs miera, pēc tam nebūs miera kamēr papīri nebūs parakstīti, pēc tam nebūs miera kamēr remonts nebūs uztaisīts, vispār rodas sajūta, ka miera vairs nekad nebūs.

Dazhreiz es pat domaaju par miilestiibu.

Bet kas man liek justies ļauni laimīgai par citu nelaimi - šodien kā reizi sāka tecēt griesti virtuvē no augšējā kaimiņa. Tā jums vajag, jaunie, ļaunie dzīvokļa īpašnieki ar visiem saviem netaisnajiem un riebīgajiem tiesu izpildītājiem un tā tālāk. Tas jums rādīs kā izturēties kretīniski pret cilvēkiem, kas nokļuvuši svešu finansiālu konfliktu krustugunīs. HA!

Laiks kravāt mantiņas. Atkal.

Siipolinja piedziivojumos bija taads onka Kjirbiitis. Vinjsh visu muuzhu kraaja kjiegjeliishus, lai uzceltu sev maajinju, bet maajinja sanaaca tik mazinja, ka kjirbiitim tajaa knapi pietika vietas un vinjam kaajas bija jaatur aaraa pa durviim, tad vinjsh maajinjaa ievietojaas seedus. Atshkjiriibaa no manis, kjirbiitis gan bija baigi pozitiivs teels un daaljaaja beerniem konfektes. Kaut gan taa man staasta, ka es esot laimeejusi kaut kaadaa darba loterijaa iespaidiigu tilpumu interesanta dzeeriena, taa kaa 'konchas' mosh pat buus.

Angliski runājošie to sauc par "joy" - to, kā man vairs nav. Nav tā joy, kas man agrāk bija. Skatos blue ray House M.D. jaunāko sēriju uz 27'' fullscrean izcilās krāsās un vajadzētu just to joy, kura nav. Pat ne tādos sīkumos.

Es zinu, kur viņi varētu to Jauno vilni rīkot, ja jau TIK ļoti mums to vajag - purvciemā pie veikala minska būtu izcila vieta, mandomāt.

Jūs zināt ja, ka House tiek kancelēts?

Es ļoti gribētu, lai mans kaķis saprastu 4 vārdus - "neplēst", "paklājs" , "aizkari" un "tapetes".

Meh, kas ir tiem latviešiem, neviens nespēj novērtēt lotus automašīnu burvību un iespējas. Pāris auto tiek pārdoti un viens čalis tjūnētā lotusā braukājot dragreisos. Nesaprotu.

Ir vēl sliktāk nekā es domāju - tagad mēs nevaram pārrunāt grāmatu, ko abi lasam, jo Raitis ir ticis par štuku lpp tālāk. [viņš čīto - klausās audioversiju]

Visa taa song of ice and fire seerija liek man tviikt peec druumiem, varoniigiem vechiem ar zobeniem rokaa un tas nu gan ir kaut kaa galiigi nevietaa un nesmuki. Bet oh well.. Var vismaz uz briidi aizmirst par savaam probleemaam.