Viss ir atkarīgs no konkrētā indivīda vēlmēm. Es par provi kā neizbēgamu uztveru situāciju, ka esmu algots darba zirgs, kas dara bagātu darba devēju, jo pats nevaru būt darba devējs. No kaut kā jādzīvo ir, tā kā kā normālu situāciju uztveru to, ka tikai 10% dzīves varu veltīt lietām, kas mani patiesi aizrauj un interesē. Tas vienkārši ir neizbēgami. Īri jāmaksā, ēst gribas, tā kā pats esmu pārdevis savu laiku un prasmes. Toties tas, ka tomēr man ir tie 10% savas dzīves, tas priecē. Šķendēties un uztraukties, ka no tiem 90% man nav nekāda labumā kā tikai izdzīvošanas nodrošināšana, nav prātīgi. Tā nu tā pasaule iekārtota.

Bet prasīt, lai es par to sajūsminātos... nu nebūtu īsti godīgi un saprātīgi. Bet pieļauju, ka ir ļaudis, kuriem tā dzīvot patīk, un tas ir tikai apsveicami, ka ir kāds, kas no šādas dzīves gūst prieku.