Kad izgaaju no maajaam, man jau bija slikta priekshnojauta, tak taada man ir vienmeer, kad teetis saka 'piezvani Irbiitei!' un aizceert durvis taa, ka apmetums nobirzt. Mainja jau bija tikpat kaa beigusies, un es neuzdevu sev jautaajumu, kaapeec vaarti ir valjaa, kuriem desmitos vakaraa nav jaabuut valjaa. Vienkaarshi aizgaajaam piipeet otraa galaa. Man arii neshkjita jociigi tas, ka valdis pa cehu blandaas (diez kaadu nakts mainju vinjsh vareetu straadaat viens pats), tas ka muujaabelis ir darbaa (paarbauda cikos mees aizejam?) labi, pienjemsim. Bet Janiina? Vinja tak nav nekaads muujaabelis, kas uzrodas visnesaprotamaakajos briizhos ar hronometru. Pirmais, kas mums beidzot shkjita janciigi, bija reanimaacijas mashiina. Un tad mees ieraudziijaam liikji un tam apkaart visus augstaak mineetos un medikjus, kas dariija savu darbu taa, itkaa dzertu kafiju ar draugiem. Gita teica, lai braucu pie vinjas, bet man bija jaaskrien maajaas, lai paarliecinaatos, ka ar teeti nekas nav noticis. Taas ir bailes, kuraas es dziivoju vai visu muuzhu, jo iipashi, kopsh izvaacaas mamma. Lai jums mieriiga nakts.