Nespēju izlasīt nevienu Žoludes grāmatu, jo skolā kā cilvēks viņa man ļoti nepatika instinktīvi un absolūti. Es neticu, ka cilvēks, kurš man nepatīk, var uzrakstīt grāmatu, kas man patiktu. Tas par maniem aizspriedumiem.

Darbā ir viens kolēģis, kas mani ļoti iedvesmo. Nekad nesmaida, nekad nerunā ne ar vienu par tēmām, kas nav saistītas ar darbu un arī tad tikai 2-3 teikumus max, iet ēst viens, iet pīpēt viens, atnāk uz darbu, strādā, aiziet mājās un neiesaistās ar kolēģiem pilnīgi nekādās darīšanās. Es knapi zinu kā viņu sauc un mēs strādājam 1m attālumā viens no otra kādus 10 gadus. Tie ir tie cilvēki, kas man patīk. Un es pat negribu ar viņu ne runāt ne iepazīties. Jo klusie ūdeņi nav vis vienmēr tie dziļākie un varbūt es negribu zināt.